Advente

Pirmā Adventes svētdiena, un pirmoreiz mūžā man nav Adventes vainaga, kurš vienmēr ir bijis būtisks Ziemassvētku sajūtas veidotājs. Izstaigājām mūsu rajonu krustu šķērsu un neatradām nevienu pašu zemē nokritušu skujkoka zariņu. Apsvērām iespēju pagatavot to no kanēļa standziņām, bet nav ne jausmas, kur šeit atrast stiepli. Domājām arī par mandarīniem vai apelsīniem, kuros saspraust krustnagliņas, taču pirms pāris gadiem noskaidroju, ka šitāda kombinācija ātri vien sapūst. Granātāboli kā svečturi arī tomēr nederēs. Bet antikvariātā atrasto svečturu cenu nemaz nepūlējāmies noskaidrot - labi zinām, ka pārdevējs prasa pārāk augstas cenas par lietām, kuras pagaidām ir vienkārši vecas, nevis antīkas. Tāpēc šobrīd izlīdzos ar sahlep, cepumiem un džezīgu mūziku, kura man asociējas ar Ziemassvētkiem. Un sāku taisīt pirmo Ziemassvētku dāvanu. Pirksti niez to nobildēt un palielīties, taču nedrīkst. Ja nu dāvanas saņēmējs to ierauga pirms laika un pārsteigums izčib gaisā, ja nu šo lietiņu sagribas kādam citam, vai visļaunākais - ja nu tam īstajam cilvēkam nemaz nepatīk? Man vienmēr ir paticis taisīt skaistas lietas citiem, taču vienmēr šo procesu pavada divējādas sajūtas - bail, ka otram patiks, tāpēc man no tās lietas būs jāšķiras, un bail, ka nepatiks, kas vienmēr ir trieciens manai "mākslinieciskajai pašapziņai".

Where are you from?

Piemājas veikala pārdevējs, kurš mūs satiek katru dienu un jau labu laiku atpazīst, jautā, vai esam no Itālijas. Mēs izbrīnīti (jo vairākkārt esam teikuši, no kurienes esam) atbildam, ka no Latvijas. Nu, no Lettonie. Pārdevējs - ak jā, pareizi, no Francijas.

Māra mamma stāstīja, ka Grand Bazar tirgoņi viņai teikuši, ka jautā tūristiem, no kurienes viņi ir, ne jau aiz ziņkārības. Tā viņiem vieglāk cenu noteikt. Lai gan esmu latviete, man ar tām zemajām cenām švaki iet. Kaulēties nemāku un savu patiku pret visādiem krāmiņiem noslēpt arī nemāku. Ne tikai skopais, bet arī kautrīgais maksā divreiz.

"Šarap" (vīna) matemātika

"Izdzerot trīs vīna pudeles, kas pirktas Migros, var ietaupīt vēl vienai pudelei."

Mja, es nemacījos RV1Ģ, tāpēc šito vienādojumu nesaprotu :)

Bet vispār vīna cenu atšķirības veikalos ir ļoti interesantas. Lielākoties dzeram divas markas - Cumartesi un Angora. Nav gluži gardākie pasaulē, taču Erasmus students un bezdarbniece neko smalkāku atļauties nevar. Cumartesi piemājas bodītē maksā ap desmit lirām. Taču šodien ieraudzīju, ka Migros (līdz tam no mūsmājām kalnup un lejup jāčāpo gandrīz desmit minūtes)ttas maksāja 7,40 liras. Sultanahmetā par to plēš visas piecpadsmit. Savukārt, manis iecienītās Angora vidējā cena ir 12-14 liras. Piemājas veikalā par to prasa 15 liras. Bet aptuveni simt metrus tālāk novietotajā vietējā Superneto tas nopērkams par 10,50 lirām. Secinājums - gribi vīnu tūlīt un tagad, maksā dārgāk.
P.S. Viena lira ir aptuveni trīsdesmit divi santīmi.

Par kārumiem

Droši vien retais nezina, ka esmu īsts našķupods. Es mierīgu sirdi iemainītu bļodu ar karboniem pret siera kūku un katlu ar sutinātiem kāpostiem pret skudru pūžņiem(varētu jau uzskaitījumu turpināt, bet liekas siekalas man šobrīd nav vajadzīgas). Tāpēc manas simpātijas pret valsti vai pilsētu ietekmē tās saldumu piedāvājums. Gan jau ka Parīze bez kruasāniem, šokolādes un saldējuma man tīri labi patiktu, bet par lielo mīlu nebūtu ne runas. Arī tā pati mīļā Rīga nebūtu tik īpaša bez Franču maiznīcas, Mārtiņa beķerejas un Emīla Gustava šokolādes. Laimīgā kārtā Turcijā ar saldumiem viss ir kārtībā.

Foto (c): http://bloggering-away.blogspot.com/2005_09_01_archive.html

Ne reizi vien esmu dziedājusi slavas dziesmas baklavām (manuprāt, vislabākās ir dabonamas Ali Usta bodītēs, diemžēl esmu tādas redzējusi tikai Sultanahmetā, īpaši iesaku ar šokolādi, kā arī ar pienu un lazdu riekstiem). Gardi austrumu saldumi iegādājami arī veikalā Koska Taksimā. Tur ēstās baklavas uzskatu par otrām labākajām Stambulā. Trīskārt lētāk (6,90 liras/kg)t tās iespējams iegādāties pārtikas veikalā Namli, taču jāatzīst, ka tās ir ne tuvu nav tik garšīgas kā dārgās (aptuveni 24 liras/kg).

Lukums. Arī tas ir gards pēc vella. Jāpērk garšvielu tirgū. Lai gan cenas tur, iespējams, ir nepamatoti uzskrūvētas, ir vērts piemest pāris liras klāt, lai varētu izbaudīt procesu. Turklāt pirkt lukumu paciņās, manuprāt, ir tas pats, kas parastās kafijas vietā dzert Nescafe - lieka naudas izšķiešana un sevis mocīšana. Man patīk izstaigāt cauri visam tirgum, nogaršot visdažādākos veidus un pašās beigās izlemt, kuru pārdevēju aplaimot ar mana maciņa saturu. Visgaršīgākais ir lukums ar pistācijām un šokolādes lukums. Var dabūt gan medus, gan cukura lukumu. Medus lukums ir aptuveni uz pusi dārgāks, taču pēc tam tas tik ilgi jākasa nost no zobiem, ka labprātāk izvēlos lētāko.
Foto (c): http://www.msadventuresinitaly.com/blog/2009/01/23

Saldējums. Par to jau rakstīju kādu mēnesi iepriekš. Āzijas pusē ļoti garšīgu saldējumu dod Ali Usta Modā.

Kūkas. Es zinu, ka te noteikti ir ļoti daudz lielisku kūkotavu. Taču man pietiek ar Ozsutu. Nav lēti, taču svētki garšas kārpiņām ir katras liras vērti. Turklāt kūku izvēle ir sāpīgi liela. Kūkošanu vēl grūtāku padara fakts, ka zinu - pat tādai rīmai kā man divi kūkas gabali ir krietni par daudz. Tātad jāizvēlas viens. Kārdinošākais. Tas nav viegli, jo kūku kartē katrs gabaliņš ir nobildēts tā.... nu tā..... Kaut kur lasīju, ka Stambulā esot ap 40 Ozsut kafejnīcām. Zinu, ka trīs atrodas uz Istaklal. Vienu esmu redzējusi Kadikojā, daudzas citas, braucot sabiedriskajā transportā. Īsāk sakot, vajag tikai gribēt atrast Ozsut, un tas pats pie tevis atnāks.

Foto (c) http://www.gidateknik.com

Vafeles. Tās atklāju tikai šodien. Biju ievērojusi dīvainus stendus, kur sakrauti kokteiļķirsīši un līdzīgi cukuroti auglīši, dažādi brīnumi, ko ber pāri saldējumam un dīvainas, taču kārdinošas masas saldējuma ķobīšos. Šodien to brīnumu pamēģināju iekš Besiktas. Vai man dieniņ vai! Par 7 lirām uz vafeles uzliek visas norādītās mērces, tad vēl banānu, kivi un zemenes, bet pāri tam visam riekstu un šokolādes drumstalas. Traki gardi. Tā kā tagad zinu, kas gaidāms no vafeļu stendiņiem, pārvietošanās pa Moda Cadessi būs krietni grūtāka :)

Foto (c) http://www.flickr.com/photos/rocketfever/2443603706/

Sahlep. Piena dzēriens, ko turki dzerot ziemā (ja šitais laiciņš ir ziema, tad es nezinu, kas ir siera nazis, bet nu labi, man jau tomēr latviska ķermeņa temperatūra). Tas esot īpaša pulvera (viena no sastāvdaļām - rīvēta orhidejas sakne (!)) un piena sajaukums. Diezgan biezs un garšo pēc atšķaidīta kondensētā piena ar kanēli un kardamonu. Turki ar šo dzērienu ārstējot sāpošu kaklu. Jammīī, ne salīdzināt ar to klepus mikstūru, kas jādzer latviešiem. šis dzēriens komplektā ar Migros lieliskajiem cepumiem ar šokolādes gabaliņiem ir spēcīga konkurence vakariņu sautējumam, kas vārās veselu mūžību.

Foto (c) un sahlep recepte: http://morselsandmusings.blogspot.com/2006/08/sahlep-salep-sahlab.html

Pagaidām tas viss, taču man ir patīkamas aizdomas, ka mani saldumu atklājumi turpināsies. Vēl jānogaršo slavenie rīsu pudiņi, jānobauda turku pīrāgi un jāsaņemas sāļākam piedzīvojumam - ayran (nacionālais veselības dzēriens, kas varētu garšot pēc bezgaršas Biolakto ar sāli) pamēģināšanai.

Vietējie ceriņi

Joprojām baudām siltu jo siltu rudeni, ar saulīti, patīkamu vējiņu, dzeltenām lapām uz ielas. Viss kā nākas. Taču no izbrīna paliku stāvam, kad sajutu gaisā ceriņu smaržu. Nu tādu pavisam īstu - nedaudz saldu, nedaudz rūgtu un nedaudz reibinošu. Izrādās, ka turku ceriņi zied arī rudenī, tiesa izskatās krietni citādāk, nekā mūsējie. Pēc skata man atgādina puķes, kas, manuprāt, atrodamas gandrīz katrā latviešu bērnudārzā. Nosaukumu gan nezinu, taču tās parasti aizņem gandrīz visu logu un saldi smaržo.

Nē, nu vispār!

Hehe, turpmāk dienas prieks būs interesantie jautājumi no zviedriem. Šodien Māra kārta - Nātans viņam jautāja, vai viņš zinot, ka balzamiko pudelē ir etiķis, nevis vīns. Dāāāāā. Vai tiešām mēs izskatāmies pēc tādiem dundukiem? Sāpīgs jautājums :)

Fejas uzdarbojas arī Stambulā

Zvans pie durvīm. Kaimiņiene. Kārtējā reize, kad jūtos dumji, jo nesaprotu pilnīgi neko no tā, ko man saka. Viņa izteiksmīgi un satraukti runā, lieto zīmju valodu un no sirds cenšas. Bet es tik skumīgi purinu galvu. Beigās maigi pastumj mani nost no durvīm, ienāk dzīvoklī, aiziet līdz virtuvei un atver durvis uz....hmm, kā lai to vietu nosauc... Pieņemsim, ka tā ir ventilācijas niša, kurā var iekāpt no mūsu virtuves, kura ir pāris kvadrātmetrus liela un stiepjas visas dzīvojamās mājas augstumā, un kurā glabājas visādi krāmi. Tante apņēmīgi paceļ lielu, sarullētu paklāju, pārmet to pār plecu, pateicas un iet prom. Mēs ar Lindsey stāvam acis iepletušas un mēģinām saprast, kas notiek. Tāda paklāja te iepriekš nebija. Nu nebija! Feja laikam nometusi no kāda balkona.

Pastaigājos pa Migros (vietējais Mego un Rimi krustojums) un priecīgi iemetu groziņā savus mīļākos turku cepumus. Nolemju izmēģināt veikalā nopērkamo Sahlep (piens ar garšvielām laikam, turku ziemas dzēriens) un ielūkojos savā grozā. Tur gozējas šokolādes konfekšu kaste!!! Es skaidri zinu, ka, ieejot veikalā, paņēmu tukšu grozu! Un es skaidri zinu, ka tās šokolādes tur neieliku! Bet kaste smuka un konču bildītes arī smukas. Padīdījos, parunājos ar sevi kādu mirkli un nolēmu - nē, feja šoreiz nošāvusi greizi, manuprāt, Stambulā jāēd šokolādes baklavas, nevis konfektes. Lai es nespētu pateikt "nē", nākamreiz manā groziņā jāiekrīt bildē redzamajām baklavām.

Bilde no http://picasaweb.google.com/lh/photo/cmEY__Uvqt1V03wofzI7qw

Kadikoja

Puķu tantes, kuras sauc "Vilion/Bivilion/Pivilion" (vārda pirmo burtu tā arī neesmu uztvērusi, bet angļu-turku valodas vārdnīcā teikts, ka "puķe" turciski ir "çiçek"), mazi veikaliņi, kuros ieejot, apmulstu un vairs nezinu, ko gribu ēst, miskastu trūkums, smukas mājas, kas mijas ar nesmukām vai pussabrukušām, salātu tirgotāji un dārzeņu un zivju tirgus, kas līdzinās filmā "Žulī un Džūlija" redzētajam, smaržas un smakas, tas viss kopā veido Stambulas atmosfēru, kurā, piemirstot pirmo mulsumu, ir ļoti patīkami atgriezties.

Rāmi lēnām

Pirmā šūpuļdziesma pēc atgriešanās Stambulā man bija rīta aicinājums uz lūgšanām. Lūgšanas man joprojām ir kā patīkama un eksotiska mūzika, kas atgādina par kultūrmaiņu. Kā man patīk, ka Stambulā esmu uz ilgu laiku, tādēļ varu no rītiem pagulēt un nepārdzīvot par to, ka "tūlīt jābrauc atpakaļ un nepagūšu neko apskatīt". Tā nu pirmajā atgriešanās dienā no gultas izlīdu pirms trijiem, gaisma aiz loga vēstīja, ka drīz sāksies vakara cēliens, tāpēc devāmies pastaigā. Esam izdomājuši, ka turpmāk ikdienas uzdevums būs pastaiga - izlocīsim kājas un iepazīsim apkārtni. Mmmmm.... klaiņojošie suņi ir tepat, uz ielām mētājas dzeltenas lapas, uz mašīnu "kapotiem" gulšņā kaķi, pa ielām staigā silti saģērbušies turki. Viņiem laikam ir auksti, bet man, ziemeļniecei, šā brīža laikapstākļi ir kā radīti - mētelis iebāzts skapī, zābaki nomesti, kur pagadās - esiet sveicinātas kedas un plānā žaketīte, murrrr. Apsolu, ka lielīšos ar to tikai vienreiz - te ir sešpadsmit grādu, spīd saulīte un no rītiem gaiss ir patīkami atvēsinošs un spirgts :)))

Pastaigas laikā nejauši uzgājām pērlīšu veikaliņu tepat, Kadikojā. Vīīī, pilnas kastītes ar maziem un lieliem akmentiņiem un pērlītēm, diemžēl vai par laimi tādu, kā man vajag, nebija. Ceru, ka kaut kur Stambulā atrodamas arī Čehijā vai Japānā ražotās, pagaidām esmu redzējusi tikai ķīniešu darinājumus. Toties skatlogos saliktās rotas ir ļoti interesantas, krietni atšķirīgas no Latvijā redzētajām. Ja manu sirdi iesilda pērlītes, tad Māri priecē vistiņas, kuras tiek grillētas turpat, veikala skatlogā un kārdinoši čurkst un smaržo. Izstaigājām bāru ielu, ieraudzīju pirmo Stambulā apmeklēto bāru, kurā sēdējām, kad vēl meklējām dzīvokli, aizgājām līdz Kadikojas bullim (bronzas statuja, kura šeit pilda tādas pašas funkcijas kā mūsu "Laimas" pulkstenis). Pamazām sāku izprast mūsu rajona ģeogrāfiju, kas sniedzas tālāk par ierasto ceļu uz mājām no ostas. Un tad jau pienāca laiks lēnām čāpot mājās, lai pie vakariņām noskatītos saldo filmiņu ar Hjū Grantu un Sandru Bulloku un pēc tam mazāk cukuroto "Garden State". Šodien būs jāskatās nopietnāks kino, saldās filmas mēneša garumā jau ir tik ierastas, ka nu jau raudu tikai katras piektās filmas beigās.
Šodien brokastīs saraucu pieri un nobrīnījos. Kaimiņiene zviedriete man parādīja siera nazi un jautāja, vai esmu tādu redzējusi. Teicu, ka ne, jo sapratu, ka viņa jautā, vai zināju, ka mums tāds tagad ir. Bet izrādās viņa prasīja, vai es vispār tādu lietu zinu. Ae??? Nu vai ziniet, zviedri, protams, ir paverdzinājuši mūsu valsti, bet iedomāties, ka latvieši nezina, ka pasaulē ir siera naži, jau ir par daudz!
Šodien plānā atkalredzēšanās ar turku hlorēto ūdeni, kofera izkrāmēšana (vai, kā man nepatīk to darīt) un pastaiga gar jūriņu. Dabūju mazo "ziepju trauciņu", tāpēc beidzot nobildēšu smuko moliņu, kas atrodas dažu minūšu gājienā no mūsu mājas.

Man patīk, ka Māris pa šo laiku ir ticis pie veikalu "frendiem". Piemājas veikaliņa tirgotājs vienmēr smaida un sveicina, un es atkal nokaunos par to, ka nu nekādi nevaru atcerēties, kā turciski ir "uzredzēšanos", bet ar vīna veikala tirgotāju vispār nav jārunā, jo, ieraugot Māri, viņš paņem ierasto vīna pudeli, Māris iedod ierastās desmit liras, abi pamāj viens otram ar galvu un draudzīgi šķiras līdz nākamajai reizei.
Tā lūk, dzīve šeit ir rimta jo rimta.

Ceļā

Nepagāja ne mēnesis, un esmu atpakaļceļā uz Stambulu. Sēžu Prāgas lidostā, malkoju kapučino, knakstos ap meduskūku un gaidu tālākreisu. Tikko sarakstīju Ziemassvētku dāvanu sarakstu. Ja idejas sieviešu dāvanām ripoja kā no pārpilnības raga, vīriešu iepriecināšana man joprojām ir liela mīkla, kas sagādā ne mazumu bezcerīgu nopūtu. Tā virpināju savu jauno, kičīgo tintes pildspalvu, ka dabūju pilnas rokas ar tinti, un smalkā pildspalva, ietīta salvetēs, guļ somas kabatā :)
Nedaudz jūtu nemieru par to, kas mani gaida pie pasu kontroles Stambulā, jo tas, kā dabūju vīzu, man joprojām nav skaidrs. Apstiprinājumu no Turcijas tā arī nesaņēmu, nopratu, ka līdz tam vēl ilgs laiks jāgaida. Taču, vai nu mani jautājumiem pilnie e-pasti pamatīgi sakrita Tungatangam uz nerviem vai arī pie vainas cits nejauši izvēlēts manevrs, vīzu man iedeva tāpat. Uz sešdesmit dienām. "Single entry". Secinājumi? Ja vēl kādreiz būs jākārto vīza iebraukšanai musulmaņu valstī, darīšu to vismaz divus, nē, kādus divus, vismaz trīs mēnešus iepriekš. Savlaicīgi noskaidrošu, kādas ir iespējas nokārtot papīrus attiecīgajā valstī. Un būšu kā uzmācīga muša, no kuras visiem ierēdņiem gribēsies atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Taču laipna muša, lai atbrīvošanās izpaustos kā vīzas piešķiršana, nevis atteikums.
Ziemassvētkus nāksies svinēt Stambulā un būs jāizdomā, kā dabūt svētku sajūtu musulmaņu valstī, kur Ziemassvētku eglītes laikam uz ielām netirgo (tiesa, pie vienas Modas ieskrietuves stāv maza eglīte, kurā lampiņas šķiet no pagājušā gada palikušas, bet skuju gan tai nav jau sen) un kur mūsu virtuvē nav plīts piparkūku cepšanai. No vienas puses jau labi - es kārtējo gadu varēšu atlikt savu dižplānu par pašgatavotu piparkūku mīklu uz nākamo gadu.
Sarakstīju uz papīra plānus un vēlmes. Patīkami, ka to man joprojām netrūkst. Man ir 60 dienas laika, lai izdomātu, kas, kur, kad, ko un kā. Gribu atgriezties mājās ar skaidru vai pavisam nedaudz miglainu vīziju par to, ko gribu darīt.
Šīs trīs nedēļas, kas sākumā šķita kā mocības, bija īsta dāvana. Ir patīkami atgriezties mājās un kārtējo reizi pārliecināties par to, ka ar tādu ģimeni un draudzenēm, dzīve ir tik garšīga kā siera kūka, kuru es gribētu palikt tētim zem Ziemassvētku eglītes. Un romantiskas ilgas arī mēdz būt patīkamas.
Stambula, es nāku. Latvija, es drīz būšu atpakaļ.