Ladies in red

Viens no veidiem, kā pārliecināties par to, ka turki un turcietes ne tuvu nav puritāniski, ir uzmest skatu apakšveļas bodītēm. Blakus vienkāršai, romantiskai, skaistai un vēl visvisādai apakšveļai var atrast visdažādāko tā saucamo erotisko jeb pikanto veļu. Tuvojoties jaungadam, visi skatlogi ir piebāzti ar sarkanām apakšdrāniņām. Izrādās, tam ir īpašs iemesls - Jaungada priekšvakarā Turcijas sievietes iepriecinot savus vīriešus, uzpucējoties sarkanā apakšveļā. To darot gan jaunas, gan vecas, gan tievas, gan mazāk tievas, gan vingras, gan mazāk vingras būtnes, vienvārdsakot, prieciņš tiek i jaunuļiem, i vecāka gadu gājuma kungiem, ja vien viņiem ir sava dāma. Pēc jaungada veikalnieki sarkano vešiņu bāžot dziļi plauktos, jo līdz nākamajam decembrim par tādu gandrīz neviens neinteresējas.

Nez, vai vīrieši taisa atbildes gājienu? Teiksim, uzpucējas šeit tik populārajos šortos ar papagaiļa knābi konkrētā vietā? Vai varbūt sarkanos šortos ar salaveča zīmējumu? Kaut kur Taksimā redzēju arī sarkanu sievu sitēju kreklu ar tīkliņrakstu.
Lai sarkani, priecīgi un pikanti!

Pink Martini

Savā vārdadienā kārtējo reizi pārliecinājos par vienu svarīgu lietu - ne bez iemesla novembris un decembris Stambulā ir tūrisma nesezonas laiks. Un šie mēneši lielākoties ir pilnīgi un galīgi nepiemēroti Prinča salu apmeklēšanai. Bet man jau, protams, visās peļķēs pašai jāiekāpj, lai pārliecinātos, ka tur tiešām var samērcēt kājas. Tad nu man bija lieliska iespēja to izdarīt - ielecām prāmī uz Heibeliadu (otru lielāko no Prinča salām, par kuru no daudziem esmu dzirdējusi vēl slavinošākus vārdus nekā par man mīļo Bujukadu), un, kā pietuvojāmies salām, tā sāka līt brašs un spēcīgs lietutiņš, kuru pavadīja ļoti apņēmīgas vēja brāzmas. Pēēēē, kājas slapjas, drēbes slapjas, brilles no vienas vietas noklātas lietus pilēm un tuvumā nevienas pašas kafejnīcas, kur iebēgt siltumā, taču salas skaistumu tas nemazināja - arī Heibeliadā ir man tīkošās caku mājas, smuku un mazāk smuku kaķu bari un pa kādai zirga vilktai karietei. Šajos apkārtnes baudīšanai "piemērotajos" apstākļos man pietika drosmes un laika uzņemt veselus divus foto, kuru nokrāsa iedvesmoja padalīties ar vēl dažām rozīgām bildītēm.

Šī te bārbijmājiņa lepni rotā Heibeliadas koka māju ielu. Nez, kādi cilvēki tur iekšā dzīvo? Es vienlīdz labi varu iedomāties i vecu kundzīti, kura ved pavadā mazu pūkainu sunīti, i vietējo vai importēto caciņu. Nu jā, un, jāatzīst, ka sevi arī es tur itin labi varu iedomāties, lai gan rozā ne tuvu nav mana mīļākā krāsa :)

Kārtējais ilustratīvais piemērs tam, cik Stambulā un salās ir daudz kaķu. Un tā viņi tur sēž un vada savu dzīvīti.

Šis paksis bildēts Bujukadā. Nav jau tā, ka tur viss ir rozā, lielākoties dominē baltā krāsa, taču, ja nav balta vai pussabrukusi un tumša, tad ir rozā :)

Šī ir mana vismīļākā. Nu tāda kūka, ka tik turies! Šo māju iedvesmota es katrā Mango apciemojumā kāru aci noskatos uz garām maigi rozā zeķēm un iegādājos sev rozīgu pērlītēm izšūtu somiņu, kuras ķēdīte ir pilnīgs sadomazo - katrā aplikšanas reizē, tajā ieķeras pa krietnai matu šķipsnai. Neko darīt, izrādās, ka skaistuma vārdā arī daži mati ir jāupurē.

Un te skats, kuru naivā Ernestīne nedaudz cerēja sagaidīt savā vārdadienā, bet aizmirsa, ka arī šeit pavasaris un vasara neturpinās visu gadu.


Izmetām knašu līkumu, izdzērām tēju, apēdām kebabu un steidzām atpakaļ uz prāmi. Atpakaļceļā jūra tā trakoja, ka visu stundu klusībā baiļojos, ka jau tā slapjās dienas turpinājums būs pelde Bosforā. Taču šeit ir labs barometrs - vajag nevis baidīties, bet skatīties uz turkiem. Ja viņi mierīgi kasa degunu un sūc tēju, tad viss ir kārtībā. Bet, kad pat viņiem seja sašķobās, tad jātaisa acis ciet un jādomā labas domas.

Ak, daiļā Ortakoja!

Vai es jau teicu, ka man dikti patīk Ortakoja? Ka pavisam, pavisam ļoti?

Iepatikās jau no pirmā brīža, taču visā savā dailē tā parādījās, kad aizvedu uz turieni Zajačku. Pelēks, drēgns rīts, mazām pilēm līņā lietutiņš, no Bosfora virmo aļģu un zivju aromāts un dzestrs vējiņš. Svarīgi piebilst, ka šis rīts bija darbdienas rīts, tāpēc Bosfora krastā nebija ne miņas no brīvdienās redzamās kņadas un pūļa. Krastmalā sastapām tikai pāris zvejniekus, kuri piečunčinājuši savas laiveles pie piestātnītes kasīja ausi, apmainījās dienas klačām un apskaužami ātri atšķetināja tīklus.

Zvejniekus krastmalā, protams, gaidīja kaķi. Bet kamēr vīrs barotājs nav izrāpies krastā, kāds dāsns onkulīts uzdāvāja minkām pa brokastu kumosiņam. Dažiem kaķiem te ir ļoti laba dzīve - ir izdevies izkarot tiesības gulēt uz mašīnu kapotiem, sildoties virs motora, rozā pidžamās tērptas turku tantes pa logu met tiem brangas vakariņas, nemaz nerunājot par to, ka ieteikumos Do as locals do ir īpaši piesacīts izvēlēties savu ieliņu un katru dienu iet barot tās kaķus Protams, labo kumosu un guļasvietu visiem kaķiem nepietiek. Gana daudz ir kaķu ar tik skumjām acīm, ka man gribētos viņus paņemt azotē, pusi adoptēt, bet otru pusi aizvest pie burvīgās latviešu Andželīnas Džolijas kaķu jomā (es par tevi, Val:).


Ortakojā parasti ir ļoti daudz baložu. Tā lai visiem mazajiem un lielajiem bērniem pietiek putnu, kurus barot ar sēkliņām. Otra vieta, kur baložu ir tikpat daudz, ir pie Jaunās mošejas un Garšvielu tirgus. Tur pat ir speciāli stendiņi, kuros tantes un onkuļi tirgo baložiem paredzēto pāŗtiku. Ortakojā no rīta baložus baroja mazs puisītis (aiz kadra pa kreisi) un maza meitenīte (aiz kadra pa labi), bet pa vidu kāds kungs diriģēja rīta cēlienu.


Protams, Ortakojas aura nebūtu tik īpaša, ja tur nebūtu mazās skaistās mošeja,s kurai fonā lielais , slavenais Bosfora tilts. Mošeja ir burvīga. Jau pirms paviesošanās iekšā zināju, ka tā ir manējā. mana īpašākā Stambulas mošeja. Tā ir tik gaiša, maiga un ēteriska! Tikai... ja lielajās un slavenajās mošejās kā tūriste jūtos pieciesta, tad šeit sajutos pilnīgi neiederīga un traucējoša. Ne es zināju, kur drīkst stāvēt, kur ne (šeit nav nožogotas teritorijas kā Zilajā mošejā), ne es sapratu, vai onkulis, kurš māja mums ar roku aicināja tuvāk vai dzina prom, labi, ka vismaz šalli ap galvu biju aptinusi kārtīgi. Uz šo vietu gribu iet vēl un vēl, tikai pirms tam jānoskaidro, kur drīkst stāvēt sieviete nemusulmane.


Un lampas! Manai omai viesistabā bija līdzīga. Bērnībā es to ciest nevarētu, jo lampas tīrīšana aizņēma veselu dienu. Tagad esmu izaugusi, un man tādas lampas ļoti patīk. Joprojām esmu par slinku, lai gribētu tādu mājās, taču izmantoju katru iespēju tādas un līdzīgas lampas apbrīnot.




Kaut kad došos uz turieni fotografēt šaurās un līkumainās ieliņas, kuras ved uz šķībām mājelēm, pieticīgākiem, bet tikpat jaukiem skatiem un kafūzīti, kur var pamieloties ar lielisku menemetu un saimnieks ne tikai neliek divām rīmām maksāt par izēsto maizes groziņu, bet smaidīdams atnes otru, lai būtu ko pamērcēt viņa sievas taisītajā olu un tomātu sacepunā.


Bildes - Ernestine un Zajačka, kuru ziepju traukos ir vienādi daudz mirušo pikseļu :)

Par karogiem

Jau no pirmajām dienām Stambulā esmu ievērojusi, ka turki ļoti godā, ciena un mīl savas valsts karogu. Tas plīvo it visur.

Pie Zilās mošejas.


Pie kafejnīcām.


Pie skolām un augstskolām.


Uz šķiltavām. Uz mašīnām.


Iestūķēti vecos autobusos, kuri izskatās nolemti pamestībai un aizmirstībai.


Uz prāmjiem, laiviņām un kuterīšiem, turklāt lielākā daļa no karogotajiem ūdens braucamrīkiem pieder privātpersonām, ne valstij.


Uz ielām.


Teju katrā mājā ir vismaz viens logs, kurā ir redzama karoga bildīte vai pats karogs. Tie karājas gan pie aizkariem, gan logu restu iekšpusē/ārpusē.


Tie rotā arī sētu mietus, pakšus un vārtrūmes.


Karogus, protams, var arī iegādāties. Pilsētā ir ļoti daudz karogu tirgotāju. Kā redzat, ir iespējams izvēlēties sev tīkamu lielumu un attēlu. Lielā cieņā ir divu valsts simbolu apvienojums - karogs, uz kura redzams arī Turcijas dižvīrs Ataturks. Mēs viņa pieminekļus un seju redzam tik bieži (arī ar viņa bildēm, kuras ir visur un visādi, varētu galeriju uztaisīt), ka esam mīļi iedēvējuši cienīto kungu par Atiju.

Mūsu turku vikipēdija Reza pastāstīja vienu no leģendām par turku karogu - sensenos laikos pēc smagas un asiņainas kaujas zemi klājusi turku karotāju asiņu jūra, kurā uzspīdējis pusmēness un zvaigznes atspulgs. Tāpēc karogs turkiem esot tik svarīgs, jo atgādina viņiem par senčiem, kuri par viņu zemi atdevuši savu dzīvību. Versiju gan esot daudz. Varbūt pat tikpat daudz kā variantu karoga izlikšanai.

Cafe Rea

Gāzes joprojām nav, tātad nav arī siltā ūdens, apkures, un ledusskapī joprojām skumst nepagatavotā vistiņa (tāpat kā mūsu vēderi, kuri katru dienu pildās ar kebabiem un, šķiet, drīz paudīs pamatotas pretenzijas). Tāpēc esam pasākuši doties strādāt uz kafejnīcām - silti, gaiši, ar ātru internetu, daudzveidīgu mūziku un dzīvību visriņķī. Šodienu pavadījām Cafe Rea - mīlīgā iestādē, kurā skan Amēlijas mūzika (ar to jau pietika, lai man tur patiktu), par viesmīļiem strādā smaidīgi un ļoti mīļi geji, dod gardu kafiju un var izvēlēties sēdēt vienā no daudziem līkkājainajiem klubkrēsliem. Ar vienu aci skatījos tulkojumā, bet ar otru pētīju Rea apmeklētājus. Geju, kura gaita pārspēj jebkuras modeles gurnu šūpošanos, jauno māmiņu ar mazu čirkainu meitiņu, turku vecīti un vecenīti, kuri, sapņaini viens otram acīs skatoties, sūca turku kafiju, meiteni, kura vīzdegunīgi neapēda Cēzara salātus, vietējās jaunkundzes hiperaugstpapēžu apavos, viesmīli, kurš katram apmeklētājam veltīja līdz ausīm uzstieptu, taču sirsnīgu smaidu, puisi, kuram mugurā tieši tādas turku bikses, kuras neveiksmīgi meklēju jau trešo mēnesi. Visu laiku šķendējos, ka tieši šodien nepaņēmu līdzi fotoaparātu, ar kuru nobildēt smukos krēslus, tamborētos spilvenus, kārdinošās kūkas un manekenu, kurš maigi noguldīts uz vakar aprakstītajiem ratiem, kā arī divus neierasti mazus, baltus un pūkainus sunīšus, kuriem kaklā uzkārta "ļaunā acs" (tā mēs esam iesaukuši turku talismanu pret ļauno aci, kurš te sabāzts visās iespējamās un neiespējamās vietās). Bet nekas, to visu izdarīšu nākamreiz, jo uz Cafe Rea iešu rakstīt jums pastkartes - apsēdīšos krāsainajā līkkājī pie loga, dzeršu kafiju, meklēšu iedvesmu, skatoties ārā pa logu, šūpināšu kāju turku tautas mūzikas skaņās un mēģināšu nenoķēpāties ar savu kičīgo tintes pildspalvu.

P.S. Brrr.... mums te briest skandža - Māris mani ārstē no simpātijām pret tālāk ievietoto degunradždziesmiņu un drillē to vienā laidā, paralēli tēlojot degunradzi, lai parādītu, ka es tādu noteikti negribu. Sliktākais, ka viņam tas laikam izdosies.

Kā transportēt televizoru

Reza mums dabūjis jaunu televizoru (un paklājus un trauciņus un vēl visādus krāmus, te arvien vairāk sāk izskatīties kā manās mājās), pareizāk sakot, milztelevizoru. Man gan tas ir diezgan vienaldzīgi, taču stāsts par to, kā viņi to atdabūja līdz mūsmājām, ir interesants. Divi braši džigiti (Māris un Reza) elsdami pūzdami esot stiepuši smago televizoru lejā pa kāpnēm. Pēc tam ar pusturcijas (jau pieminētie džigiti, taksists, divi piemājas turki, ģimenes tēvs kā darītājs un divas lakattantes ar bērniem padusē kā skatītājas) palīdzību krietnu pusstundu mēģināja dabūt to uzparikti iekšā pa visām takša durvīm visos virzienos, taču neveiksmīgi. Pēc tam tikpat draudzīgi vilka televizoru ārā un kolektīvi kasīja galvu. Bet Māris jau nebūs Māris, un Reza jau nebūs Reza, ja neizdomās absolūti ģeniālu plānu B. Reza paklaiņoja pa ielām un atgriezās ar... gandrīz karieti un gandrīz kučieri!

Vīrus ar šādiem ratiem jau sen biju ievērojusi un gribēju par viņiem uzrakstīt. Vairākas reizes dienā redzu vīriešus, kuri stumj ratus, kas piekrauti ar, piemēram, avīzēm, veciem televizoriem, krāmiem, lampām un tamlīdzīgiem sīkumiem un lielumiem. Šodien, pateicoties Rezam un jaunajam televizoram, manas aizdomas apstiprinājās - Stambulā cilvēki neved vecos datorus, elektroniku un citas lietas uz atdošanas vietu vai izgāztuvi paši. To dara onkuļi ar ratiem. Viņiem ir pat savas vizītkartes. Šie kungi pie reizes arī uzpērk visvisādas vecas lietas, kurām vēl saglabājusies kaut niecīga materiālā vērtība, lai īpašniekam būcenis patukšotos un nebūtu gluži miskastē jāmet, piemēram, tīri smukas vecmodīgas lampas. Ek, ja varētu mājās aizbraukt ar mašīnu, es būtu savākusi Rezas vecās lampas, no kurām (pavisam kopā 3 veci televizori un 5 vecas lampas) viņš šķīrās par nieka 50 lirām.


Man patīk tas, ka šeit katrs cilvēks var atrast kādu darbiņu. Ir ļoti maz tādu, kuri vienkārši tāpat ubago. Pat invalīgi un cilvēki ar smagiem ķermeņa defektiem tirgo papīra kabatlakatiņus vai pildspalvas. Reiz nobrīnījos par to, cik šeit ir advancēti miskastnieki. Visiem ir līdzi milzīgi maisi (lielāki par cilvēku), kas uzlikti uz ratiņiem, visi strādā cimdos un ir īpaši izvēlīgi. Tikai pēc laba laika sapratu, ka šie cilvēki nerakājas pa miskastēm tāpat vien, viņi šķiro atkritumus! Viens lasa ārā papīrus, cits plastmasu, vēl kāds stiklu. Varētu jau, protams, teikt, ka uzlikt šķirojamo atkritumu konteinerus būtu vieglāk un lētāk, bet šādā veidā daudziem cilvēkiem tiek nodrošināts darbs un iztika un nav jārakājas pa miskastēm. Tiesa, par saviem amata brāļiem atkritumu šķirotāji daudz nedomā. Vairākkārt esmu bijusi lieciniece tam, ka papīra meklētājs cītīgi savāc visas papīra driskas, bet pēc tam nevīžīgi aizmet maisiņu pa gaisu, ja trāpa miskastē un maisā palikusī stikla tara tikai ieplaisā, labi, bet ja ne - kāda gan viņam daļa gar stikla vācēju, kuram būs jāuzlasa stikla drumslas?


P.S. Atgriežoties pie tēmas par vecām lietām, jāpastāsta, ka vakar uzgājām krāmu ielu. Izrādās, ka mans iemīļotais antikvariāts/blusu veikals ir krāmu božu ielas pirmrindnieks. Vāks! Visa iela pilna ar veikaliņiem, kuros tirgo burvīgas lampas, vēl burvīgākas mēbeles un citus skaistus niekus. Un manas sapņu mēbeles te vispār uz katra stūra var dabūt, nemaz nerunājot par to, ka ar tādām iekārtoti teju visi dzīvokļi, kuru logos nedaudz ielūru, lai "gūtu priekšstatu par turku estētisko gaumi un dzīves vidi" (neiešu tak uzreiz atzīties, ka esmu ķīķerētāja jau kopš bērnības). Nu tagad būs vēl vairāk veikaliņu, kur iegriezties pērļu medībās, diemžēl pārdevējiem esmu labs kumoss. Pēdējoreiz gan samācījos no visādām kaulēšanās pamācībām un īstenoju veselu stratēģiju - pirms noskatītās somas cenas izzināšanas cilāju šo un to, prasīju cenu tādam un šitādam krāmiņam, un tomēr, kad pēc iespējas vienaldzīgāk interesējos par somas cenu, to nosauca par piecām lirām dārgāku nekā pirms pāris dienām. Grrr...laikam jau taisnība ir visiem ekspertiem - tirgotājs tavas vājības pārzina labāk, nekā tu pats. Bet es pamazām trenējos, kā nekā drīz būs jādodas kaujā par turku lampiņām uz grandbazāru.

Reza 2

Reza ir fantastisks! Šodien mūsu divi aizkari tika pie diviem kompanjoniem. Sarkanīgiem, protams. Gari un plaši stāstījām, ka vispār jau tik daudz nemaz nevajag, bet viņš mūs pārliecināja, ka aizkari, kas tā biezāk kopā sabīdīti, izskatās krietni smukāk. Tas mums laikam par to, ka divus mēnešus bijās spiesti dzīvot bez aizkariem. Reza arī atnesa jaunas spuldzes jau pieminētajām virtuves lampām un ļoooooti saskuma par to, ka spuldžu tonis (nu tas videi saudzīgais, zilganbaltais) galīgi nepiestāv galvenās lampas spuldzes gaismas nokrāsai. Noņēma visas nomainītās spuldzes nost, atlika atpakaļ vecās un solīja rīt atnest jaunas, tādas, kas piestāv. Vai es jums teicu ka tā trapecveidīgā lampa, kas nav piemērota virtuvei, ir nozūmēta un nomainīta ar milzīgu apļveida lampu un ka tai tagad ir pieskaņotas kādas sešas mazākas apaļās lampas? Vēl mēs visi tikām pie mazas, fifīgas naktsspuldzītes, varat trīsreiz minēt kādā krāsā ;)

Vakar viņš mūs pārsteidza ar ļoti jaukām Ziemassvētku dāvanām - turciskām čībiņām (nē, Aijel, ne tādām, kādas tu meklēji) meitenēm un mazām, pārnēsājamām lampiņām puišiem, lai viņiem vieglāk rakstīt savus maģistra darbus. Viņš man dikti iepatikās jau pašā sākumā, tiešām priecājos par iespēju būt viņa sabiedrībā, klausīties viņa stāstos (viņš stāsta tikpat forši kā Gača, tikai ir krietni pļāpīgāks) un ļoti novērtēju to, ka viņš mums parāda dikti smukas, smukas, un mazāk smukas vietas, kur var lēti paēst vai paballēties vai, piemēram, noklausīties mesi Ziemassvētkos. Taču manu sirdi pilnīgi un galīgi viņš iekaroja, izsakot komplimentu par manu kaklarotu un jautājot, vai es to atradu šeit, Stambulā. Mmmmm.... kā man patīk uz šādiem komplimentiem atbildēt - nē, pati taisīju.
Visa iepriekš minētā dēļ man ir grūti uz viņu dusmoties par to, ka Ziemassvētkos mums nav iespējas izmantot plīti, ieiet dušā un netuntuļoties Māra biezajās jakās. Tā viš' i' - nevajag sevi padarīt gāzesatkarīgus. Un izeja vienmēr ir - Māris virtuvē ir uzstellējis šniceles cepšanas aparātu, tā ka badiņā nenomirsim, vien vakariņu gatavošana ievilksies pāris stundu garumā.

Ziemassvētki

Jau kopš bērnības Ziemassvētku rītā man vienmēr ir bijis īpaši viegli pamosties. Laikam joprojām ir maza sajūtiņa, ka šajā dienā notiek brīnumi un ir bail tos nogulēt. Tā nu agri un priecīgi sagaidīju siltākos Ziemassvētkus savā dzīvē - +16 grādi, tiesa, es tos labprāt uz brīdi samainītu pret mazu gabaliņu apsnigušas egles, sniegavīra un eņģeļspārniņiem sniegā. Taču tā kā mums te ir saule, palmas un citi brīnumi, nolēmām pamieloties ar svētku brokastīm visziemassvētciskākajā Modas stūrī - vafeļnīcā Kemal Usta - tur ir liela skaista egle, trīs salaveču figūras un mazas zelta diskobumbiņas, kas sakārtas kokos. Un, pats galvenais, tur ir fantastiskas vafeles. Kraukšķīgas, tomēr mīkstas, biezas, bet ne pārāk, saldas, taču ne šķebinošas. Arī pildījumi ir mans našķumīles sapņa piepildījums! Ar tiem var izvērsties tā ka prieks, man bija tumšās šokolādes, apelsīnu sukāžu, konservētu ķiršu un žāvētu (?) kivi noskaņojums, ko izdekorē ar mandeļu skaidiņām, mmmmm....


Pēc tam devāmies iepirkt augļus vakara pasākumam (vakarā bija ieplānota Ziemassvētku atzīmēšana starptautiskā kompānijā, kas izvērtās par wild party, no kurās aizlaidāmies...uz baznīcu). Uztaisījām tabulu, kur sarakstījām veikalus, augļus un veicām tirgus izpēti. Tiesa, varējām to nedarīt, jo sākotnējās aizdomas apstiprinājās - Sok un Tanzas uzvar visās kategorijās.
Vakarā pielīmējām viesistabu pilnu ar Ziemsvētku lampiņām (nekad, nekad, nekad Ziemassvētkos tik daudz lampiņu nebija bijis) un pļāpājām par šo un to ar šo un to. Internacionālisms šai vakarā gāja uz urrā - izrunājāmies ar turku-azerbaidžāni krievu valodā, klausījāmies zviedru, holandiešu, turku, krievu un, protams, angļu mēlē. Un sagurām no burziņa mīļas pasēdēšanas vietā, tāpēc priecīgi pievienojāmies Rezam (iedomājieties, viņš mums uzdāvināja Ziemassvētku dāvanas, lai gan pats šos svētkus nesvin!) ceļā uz pusnakts misi Taksimā. Tas bija skaisti - skaista un krāšņa gājēju acīm apslēpta baznīciņa, kurā eņģeļu balsīs dzied rekviēmus. Dīvaini, šai vakarā, izmantojot iespēju parunāt krievu valodā, sajutos tuvāk mājām. Bet ieejot baznīcas pagalmā, jutos gandrīz kā mājās, jo zināju, ka tejuvisiem sanākušajiem dažādo tautu pārstāvjiem šī diena un nakts kaut ko nozīmē, ka arī viņi šos svētkus svin.
Diena bija pilna ar dažnedažādu mūziku - no Ziemassvētku dziesmām latviešu un angļu valodā, un garīgajiem dziedājumiem latīniski, līdz r&b viesistabā un kurdu tautas mūzikai taksometrā. Interesanti jau, bet, manuprāt, šādā dienā nekas nav labāks par "Uzsniga sniedziņš balts".
Centāmies kā mācējām, lai noķertu šos svētkus arī Stambulā, tomēr laikam jau jāpadodas. Bijām domājuši, ka šovakar taisīsim privātās svētku vakariņas, bet This is Turkey - mums tieši šodien atslēdza gāzi, jo nav apmaksāts rēķins, kurš tā arī nav parādījies mūsu pastkastē. Nu neko, bāžam vistiņu ledusskapī, liekam mandeles skapī un ... ejam ēst kebabus, bet rīt vai parīt čāpojam uz hamamu :)


Man šie vienmēr ir bijuši ģimenes svētki, un tagad zinu, ka bez ģimenes nekas nesanāk. Taču risinājumus var atvērt vienmēr - saņemot bilžu kaudzi ar māju eglītēm, mīļo Mio ntajās pozās un vecākiem un māsu pie eglītes ar dāvanām rokā, sajutos ļoti silti un labi. Turklāt tētīša bilde Gabeles stilā, kurā viņš stopē uz Stambulu, ir viena no skaistākajām dāvanām ever.
Lai silti, sniegaini un priecīgi!

Tulkojummokas

Vai, vai, vai, ak, ak, ak, nu bet kur lai es izroku latviešu tulkojumus šitādai administratīvo iedalījumu plejādei: Colloquial Area, Municipal boundary, National election boundary, Police jurisdiction limits, Political, School District, State election boundary, turklāt vēl pielāgojot šitos amerikānismus latvieša saprašanai?

Saņemies Inga Cho Ernestīne, tu to vari.

Reza

Pirms kāda laika iepazināmies ar mūsu dzīvokļa saimnieku, un viņš ir tik interesants, ka gribas pastāstīt arī citiem.

Reza - pēc tautības irānis, pēc pilsonības kanādietis, pēc pārliecības pasaules pilsonis, kurš strādā par angļu valodas skolotāju un dzīvo Stambulā. Izceļojies pa puseiropu, ilgi dzīvojis Kanādā, katrā tikšanās reizē no kabatas izvelk interesantu stāstu par, piemēram, skvotošanu senlaicīgā Amsterdamas mājā, iedraudzēšanos ar policistiem un viņu cienāšanu ar tēju dzīvoklī, kas pārpildīts ar kupliem marihuānas stādiem un tamlīdzīgi. Visvairāk man patīk klausīties viņa stāstītajā par Stambulu. Pateicoties viņam, atklājām Franču ielu Taksimā/Džihangirā, kur var nobaudīt brīnumgardu salep un skatīties uz cakainas mājas dzīvoklīti ar balkoniņu, kurā es labprāt padzīvotu, uzzinājām, ka caddesi (iela) ir jāizrunā kā džadesi, nevis kadesi (dāāāā, un es visu laiku brīnījos, kādēļ turki vīpsnā par vienu no retajiem vārdiem, ko it kā pasaku turciski). Viņš mūs aizveda uz bāru Araf, kas atrodas Taksimas ielu mudžekļos un uz kuru jābrauc nošņurkušas mājas liftā (to, ka iekāpjot liftā, nodomājām - tā, tas brīdis ir pienācis, nu mūs tūlīt importēs uz urāna raktuvēm - mēs, protams viņam neteicām), kurā spēlē skaistu čigānu-turku-balkānu mūziku un vietējās meitenes dejo tādas vēderdejas, ka bauda skatīties.
Viņš ir arī ļoti interesants dzīvokļa īpašnieks. Pirms satiku viņu, es biju pārliecināta, ka esmu pavisam maniakāla krāsu saskaņotāja, kurai krāsu bezharmonija rada pamatīgu diskomfortu. Noup, ar mani nemaz nav tik traki. Reza ir vēl maniakālāks. Viņa mīļākā krāsa ir sarkana - dzīvoklī ir sarkanīga vannasistaba, sarkanas virtuves flīzes, sarkani krēsli, sarkans paklājs, sarkanīgas žalūzijas, tagad tam visam pievienojušies arī aizkari, kā arī dīvāna un segu pārklāji. Es īsti nevaru izdomāt, kurš ir mans mīļākais viņa izgājiens, tāpēc pastāstīšu abus.

Reza stāv virtuvē un skatās uz lampu.
- Klau, Inga, ko tu domā par šo lampu?
- Ēēēēē, nu lampa kā jau lampa.
- Kā tu domā, varbūt to labāk pārvietot uz viesistabu?
- Kāpēc? Tur jau ir viena lampa.
- ????? Nu bet šīs lampas forma taču nepiestāv virtuvei!!!!
Tā nu es kādu brīdi prātoju, kāpēc virtuvei nepiestāv trapecveidīga rīspapīra lampa un kāpēc viesistabai nepiestāv apaļīga rīspapīra lampa, ir kādas idejas?

Pēc dažām dienām Reza, smaidīgs kā saulīte, priecīgi liek uzminēt, ko viņš nopirka. Baldahīnu!!!! Trīs baldahīnus!!! Katrai istabai pa vienam. Es jau, protams, priecājos, jo man baldahīni patīk, bet nekad mūžā neiedomātos, ka kāds vīrietis no brīva prāta pirks baldahīnu. Jā, Māri, jā, es esmu šoviniste. Vēl grūtāk iedomāties mūsu kaimiņus - džeku, kurš valkā hiphopa apģērbu, un meiteni, kura darbojas tik ātri kā kosmosraķete un ir zviedru supersieviete - zem tāda guļam. Jā, arī aizspriedumi manī mīt. Bet, ja runājam par mani, nevaru sagaidīt to dienu, kad Reza atvilks uz šejieni turku urbējus un mēģinās viņus iediriģēt tā, lai izurbj caurumu pareizajā vietā, leņķī un pusē. Un vēl es nevaru sagaidīt, kad es gulēšu zem baldahīna. Dzīve šeit kļūst arvien labāka .

Tai pašā reizē viņš apģērba mūsu atlikušās Ļeņina lampas ar jauniem rīspapīra abažūriem, tagad pie mums izskatās kā klubā, un Reza ikreiz uz tām lampiņām dikti priecīgi noskatās. Viņš mums arī parādīja, kā smukāk ieburzīt aizkarus, lai tie izskatītos dekoratīvāk. Bet šodien pārsteidza ar to, ka ne tikai nopirka mūsu ilgi gaidītajai segai pārvalku (sarkanu, protams), bet mūsu prombūtnes laikā apģērba segu un saklāja mums gultu. Nu īsts Ziemassvētku rūķis, viņam gan patīk sevi dēvēt par santaklausu :) Vienvārdsakot, ja gribat izdekorēt savu dzīvokli sarkanos toņos, sauciet palīgā Rezu :)

P.S. No janvāra viņš arī dzīvos mūsu dzīvoklī, tas nozīmē, ka mūsu dzīvē būs vairāk stāstu, vairāk ballīšu un vēl vairāk sarkanu elementu :)

Ikdiena

Pēdējās dienas pavadu domājot par trim tēmām.

Visdegošākā - Ziemassvētku maltīte. Ko lai ceļ galdā, ja Stambulā nevar dabūt zirņus, speķi, sutinātus kāpostus, ja mums nav plīts, kurā cept piparkūkas, speķa pīrādziņus un ābolu plātsmaizi un ja pirmoreiz neesmu kopā ar mammu un omu, kuras ir Ziemassvētku maltītes uzbūrējas un kurām līdz šim esmu palīdzējusi vien kaut ko sagriežot, apmaisot un galvenokārt pa kluso pagaršojot? Supersieviete Val' ieteica hurmas un ābolu salātus (nosaukums vien jau siekalas mutē satecina), tie mums te uz katra stūra dabonami, tik nezinu, kā lai iepriekš nepagaršojot, atšķir gardo hurmu no sīvās hurmas. Viņa solījās arī padalīties ar kādu cepamas vai vārāmas gaļas recepti, ņammīīī, tad jau laikam tomēr nebūs jāēd kebabi :)

Mazāk degošā - tulkojums. Biju paņēmusi lielāko tulkojumpauzi ever. Tagad vēl labāk zinu, ka tādas ir ļoti vajadzīgas, jo tulkošana man beidzot sagādā prieku, nevis riebumu. Vēl tikai jāizdomā, kā vienmērīgi sadalīt laiku starp tulkošanu, pērļošanu un puķošanu.

Spoži degošā - es un citi. Prātoju par dzīves gada bilanci, pamazām stiķēju kopā nākamā gada višlisti un domās kārtoju nenokārtotos rēķinus. Un visu laiku zelēju domu par aizķeršanos Stambulā līdz tulpju ziedēšanas laikam. Būtu forši, ja Tungatanga man uzdāvinātu Ziemassvētkos vīzas pagarinājumu un maisiņu ar eiro, lai varētu atļauties pāris reizes aizlidot uz mājām samīļot mīļos un svarīgos.

Tā kā klaiņot pa Stambulu šobrīd nav laika, vislabprātāk tupu Starbucks, tur ir labāka gaisma, siltāks, skan burvīga Ziemassvētku mūzika, internets skrien, nevis aizelsies velkas, pie ieejas burzās mīļi suņi un pīppauzē var līdz apnikumam (tas gan nav īsti iespējams) skatīties uz Marmorjūru.

Blue Christmas

Hmmm... es tiešām visu savu garo dzīvi klausījos šajā dziesmā un tā īsti neizpratu to, jo šķita neiedomājami, ka Ziemassvētkos kāda varētu pietrūkt, kā nekā visi taču ir blakus un kopā. Šajās dienās man pirmoreiz sāk gribēties mājās. Visi ārējie atribūti ir - svētku mūzika, Adventes vainags, vienkrāsainas un krāsainas svētku lampiņas, papīra sniegpārsliņas, karstvīns, piparkūkas, eglīte, pat kļuvu par svētku rūķi un nosūtīju dāvanas mājiniekiem! Un tomēr... Ziemassvētki bez ģimenes nav nekādi Ziemassvētki. Es šobrīd tiešām ļoti daudz ko atdotu, lai man būtu tieši tādi paši svētki, kā pirms gada. Bet nav, un tādi vairs nebūs. Graužu piparkūkas, ik dienas skatos uz smieklīgo, vēja saņurcīto palmu aiz loga, prātoju par to, līs vai nelīs un domāju labas domas par mājiniekiem. Lai jums dikti jauki Ziemassvētki, mīļie :)

I want a Hippopotamus for Christmas

Nē, nē, tik traki nav, es negribu degunradzi (gribu to superskaisto mēteli, kuru vairs nevar dabūt :(), bet šī dziesmiņa, kas iedziedāta 1953. gadā un kuru izpilda 10 gadus veca meitenīte, piepilda manu vakaru - pārlasu tulkojumu un jau kuro reizi šūpinu kājas līdzi ritmam.

Kriukš kraukš

Šņak, šņak, ņam, ņam! Vakar uzzināju, ka šeit tomēr var dabūt piparkūkas. Apbruņojusies ar lapiņu, uz kuras uzrakstīts Zencefilli kurabiye, šodien devos izlūkgājienā uz beķereju, un, jā, uzvaraaaaaa, ir! Dikti garšīgas!

Beķerejas šeit, starp citu, ir ārkārtīgi kārdinošas. Te ir tādi cepumiņi un šitādi cepumiņu, tādas un šādas smalkmaizītes, nemaz nerunājot par ļoti gardajiem un garajiem kārtainās mīklas rullīšiem, kuros iekšā sastampāti spināti. Diemžēl cenas ir milzīgas. Cepumi maksā no 32 līdz 45 lirām par kilogramu (aptuveni 10 līdz 15 lati). Bet varbūt labi vien ir, ja būtu lētāk, iespējams, no cepumiem vien pārtiktu.

P.S. Nav jau gluži saistīts ar beķereju, taču šodien atkal mielojos ar Balik ekmek - maizīti, kurai pa vidu svaigi cepta zivs un salātiņi, gardi gan, kā teiktu Aijiņa un Haralds :)

Disco boy

Zajačka aizvadīta mājās, apkārt viss kluss un dīvains. Paspējām pie šīs lieliskās ciemiņas pierasts. Bet nu neko, pēc lieliskās nedēļas man ir kaudzēm priekpilnu iespaidu un, rādot šo skaisto pilsētu Aijai, man tā vēl vairāk iepatikās. Šeit ir tik skaisti, daudzveidīgi, krāsaini, kontrastaini, pretrunīgi! Brauciet ciemos, kur gulēt ir, un man šķiet, ka esmu ļoti laba gide :)

Varu atklāt vienu mazu daļiņu no Zajačkas ciemošanās nedēļas - viesojoties varen dīvainā studentu un jauniešu bārā, mēs tikām pie jaunas dungādziesmiņas, kas Stambulā esot diezgan populāra. Man nedaudz atgādina Pitera Naļiča lielisko gabalu par ģitāru.

Brīdinājums: gan jau ka arī jūs pie pirmajiem vārdiem rauksiet degunu par to, ko tā Ernestīne te saklausījusies, bet pēc tam dīdīsieties līdzi. Tā ir tikpat lipīga kā košļene, nevaru tikt vaļā jau vairākas dienas :)

Patīkamu klausīšanos!

Kur ir pazudusi Ernestīne?

Dārgie bloga viesi!
Jau pamanījāt, ka pēdējās dienās šajā blodziņā no Ernestīnes ne ziņas, ne miņas. Neuztraucaties, viņa ir pie labas veselības, kārtīgi ēd un pavada laiku Stambulas svaigajā gaisā kopā ar šīs ziņas autori Zajačku. Drīz jau drīz Ernestīne būs atkal kopā ar jums un dalīsies kārtējos iespaidos par šo burvīgo pilsētu.
Ja nu kādu tas interesē, tad brokastīs mēs šorīt ēdām baklavas ar šokolādi. mmmmmm :))))
Sveiciens visiem - arī manai mammai un tētim :*
Bučas!
Zajačka

Kāzu kleitu mode

Kādu dienu pastaigājāmies pa Kadikoju un iemaldījāmies kārtējā tematiskajā ieliņā. Man ļoti patīk, ka šeit lielākoties vienas šnites veikali iekārtojušies uz vienas ielas. Vajag aiziet pie friziera? Lūdzu - ej uz frizētavu ielu! Gribi pievīlēt atslēgu? Desmit minūtes, un esi klāt atslēgu vīlētāju ielā. Viena no interesantākajām ieliņām, ko šeit esmu redzējusi, ir kāzu ielūgumu iela Sultanahmetā. Kādus tik ielūgumus tur nevar atrast - ar bantītēm, spalviņām, kristāliņiem, akmentiņiem, gliemežvāciņiem un visdažādākajā krāsu gammā, populārākā, protams, ir rozā. Man nudien gribētos noskaidrot, vai tiešām kāds tos arī izmanto. Bet, ja tāda iela ir (turklāt diezgan gara), tad laikam jau ir arī pieprasījums. Arī grāmatnīcas un kancelejas preču veikali ir sarindoti teju blakus. Man šāda sistēma ļoti patīk, jo nav jāpavada puse dienas skraidot pa kancelejas preču veikaliem, lai atrastu smukāko kladi par vislabāko cenu. Tas gan nenozīmē, ka attiecīgie veikali atrodas tikai uz attiecīgajām ielām. Pa kādam ir arī netālu no mājām, tiesa, tie lielākoties ir mazi, steidzamai vajadzībai, tā teikt. Šeit ir arī ļoti daudz mazu pārtikas veikaliņu un mazu sadzīvē vajadzīgu lietu veikalu. Nu, piemēram, ja man pēkšņi izdeg spuldzīte, savajagas jaunu pagarinātāju vai, nedod Dies', kādu skrūvi vai dībeli, Rīgas centrā nav variantu, jāskrien uz mašīnu vai sabiedrisko transportu un krietnu pusstundu jāraujas ārā no pilsētas, lai tiktu līdz K-Rautai vai Depo. Šeit man ir jāiziet no mājas, jāaiziet līdz ielas galam un klāt esmu, nu tik vēl arī jāizdomā, kā pateikt, ka man, redziet, dībeli savajadzējies. Bet ko nu par dībeļiem. Īstā stāsta temats ir kāzu kleitas. Lūk, kādas baltās kleitas te piedāvā!

Ja Latvijā nebalta kāzu kleita ir jāšūdina vai jāpasūta īpaši, tad šeit var izvēlēties visdažādākos toņus - sarkanas, rozā, arī zilas un zaļas. Reiz pat skatlogā redzēju kuplu un ļoti skaistu melnu kleitu, tā laikam kādai drosmīgai vietējai gotu meitenei, nu vai arī kādai, kas precas pret savu gribu.

Mani ļoti pārsteidz kleitu kuplums. Nu milzīgas! Īpaši kuplas kleitas piedāvā Grandbazārā. Tur gan arī paradokss - kuplo un grezno kleitu veikalos iekšā lielākoties gāja lakatos tērptās meitenes. Bet kleitām ir dziļi dekoltē, atkailināti pleci un tamlīdzīgi pikantumi.

Mana favorīte ir šī kleita. Skaista un vienkārša. Ja noņemtu tās spalvas un spīguļus, ļoti labprāt tādā aizdotos uz kādu balli. Varbūt pat uz to viesnīcpili, par kuru sapņoju iepriekš?

Šī kleita man liek domāt par origami. Ja godīgi, arī par to, cik daudz baltu rozīšu es no tā auduma lēruma varētu uztaisīt :)

Tādas lūk kleitiņas. Kura jums patīk vislabāk?

On tane baklava.

Desmit gabaliņi garšīgākās Namli baklavas (trīsstūrveida ar pistāciju skaidiņām pa virsu), tieši tas mūs gaida brokastīs. Mācos turku valodu no baklavu svērēja - tagad zinu, kā ir gabaliņš, un man ir aizdomas ka arī uzredzēšanos beidzot esmu iemanījusies pateikt puslīdz pareizi. Ijakšamlar!

Nolēmu turku valodu nemācīties, jo neuzturēšos šeit gana ilgi, taču vakar bija viena no reizēm, kad šo lēmumu nožēloju. Man nudien kādreiz gribētos pieiet klāt turku vīriešiem, kas acīmredzami runā par mani un papildina šo nodarbi ar glūnīgiem skatieniem, un skaidrā turku valodā pateikt viņiem, ka tā nu gan nav pieklājīgi.

Smuksoliņi

Atpakaļceļā no Nişantaşı pavisam nejauši uzgājām divus parkus. Dīvainā kārtā abi bija gandrīz tukši. Liela, skaista, zaļa teritorija, kur atvilkt elpu, ieelpot gaisu, piesēst, iedzert tēju un pat pavingrot uz parkā izvietotajiem trenažieriem, ja sagribas. Kokos vēl aizķērušās i zaļas, i dzeltenas lapas, tālumā spīd kafejnīcu un pilsētas ugunis. Pa labi un pa kreisi strūklaku uzpariktes, kas gan diemžēl vairs nedarbojas. Soliņam pāri slīd gaisa tramvajiņš. Tālumā pa skrienošam sunim un viņa saimniekam. Garām laiski aizstaigā pārītis. Viss kluss un mierīgs.

Stambulas jaunie mākslinieki paspēlējušies ar ideju par parka soliņiem un, lūk, kādus jaukumus izveidojuši.

Jap, šādi džigiti te arī ir sastopami - tādā pozā, tādā apģērbā un tādu saviļņojošu skatienu acīs :)

Man vienmēr ir gribējies ietikt gleznā. A bet lūdzu, jaunkundz!

Un te Maçka parkā. Nedaudz atgādina Gaudi soliņu Guell parkā.

Fashiontastic @ Nişantaşı

Pamuks savā atmiņu grāmatā par Stambulu vairākkārt piemin Nişantaşı - rajonu, kurā uzaudzis. Tūristi to pat dēvējot par Orhan Pamuk's neighbourhood. Tā kā grāmatas noskaņa, manuprāt, bija pilna pelēkās krāsas, miglas, dūmu un pustumsas (taču ne negatīvā nozīmē), tādu arī iedomājos šo rajonu. Taču izrādās, ka tur izskatās tieši pretēji visām manām asociācijām. Apbruņojušies ar Inutas blogā lasīto un internetā atrasto informāciju devāmies izpētīt, kas tam Stambulas smalkākajam un bagātākajam rajonam vēderā.

Jau pie pirmās zīmes Nişantaşı virzienā apkārtne mainās, un pārdevēju piebļautā Stambula pārvēršas klusākā un izsmalcinātākā pilsētā.


Krāšņas kafejnīcas, skaisti tērpti viesmīļi sniegbaltos kreklos un melnos tauriņos, izcilu stāju un pievilcīgu smaidu. Šeit ir tā Eiropa, pēc kuras sirsnīgi ilgojos Stambulas dzīves sākumā. Šeit ir eiropeiskas mājas, eiropeiskas mašīnas, eiropeiskas smaržas, eiropeiski veikali, eiropeiski dzīvokļi un eiropeiski cilvēki, šeit turki ir izveidojuši īstu Eiropas modelīti. Šeit pārdevēji ir pašcieņas pilni, neviens neuzbāžas un aiz rokas nerauj iekšā veikalā.


Šeit bagātība sadzīvo ar pieklājīgu pieticību. Pie Louis Vuitton veikala sēž simitu tirgotājs, kuram pretī iekārtojies loterijas biļešu pārdevējs. Vīrietim vienā rokā LV maisiņš, otrā simits. Šeit suņi staigā tikai pavadās. Vienīgo bezsaimnieka suni pat nevar nosaukt par bezpajumtnieku, jo viņam, turpat uz ielas, ir sava būda. Šeit kaķu ir tik maz, ka teiktu, viņu šeit nav vispār.


Uz lielajām ielām neredzēju nevienu sievieti lakatā, toties pilnas ielas blondīnēm un gaišām brunetēm, visas kā vienas ģērbtas ļoti modīgi un no mugurpuses varētu viņas noturēt par parīzietēm, londonietēm vai berlīnietēm. Visriņķī lēdijas, kas eleganti nes brūno un melno krāsu, tumšas saulesbrilles un pamatīgas somas. Un kā nu ne, šis esot viens no nozīmīgākajiem iepirkšanās rajoniem. Visu svarīgo zīmolu veikali izkārtojušies lepnā rindā, skaists turks (vīrieši šajā rajonā ir krietni pievilcīgāki, nekā citur) lepni liek mākslīgās skujas pie Cartier veikala, ielas pilnas Ziemassvētku rotājumiem (khemmm, skaitā un izskatā krietni pārspēj Rīgas ikgadējo rotu svētkos). Lasīju, ka vasarā tūristes (un tūristi), atbraucot uz šejieni, varot noķert lielu pārsteigumu - ja citās pilsētas daļās tomēr skaitās pieklājīgi neģērbties pārlieku atkailināti (neviens jau uz tikumības policiju neved, taču uzkrītošie skatieni ir ļoti nogurdinoši), tad šeit varot vērot iespaidīgu vietējo kājiņu un vēderiņu parādi. Bet tagad ir ziema, un visi tinas šallēs un mēteļos. Mans dienas prieks bija sieviete, kas no galvas līdz kājām ģērbusies zaļā (Deičīt, tev noteikti patiktu) - tik skaisti saskaņotus toņus es šeit Stambulā vēl nebiju redzējusi. Un vīrietis burvīgā vilnas mētelī ar skaistu šalli ap kaklu (atpūta acīm no Kadikojas džeku iecienītajiem Repšes stila uzvalkiem un svītrainajiem krekliem vai arī pusmastā nolaistajām hiphopa biksēm un uzkasītajiem matiem)! Vienvārdsakot, fashiontastic (nočiepu Mango reklāmvārdu).

Protams, ir arī kontrasti. Uz kādas ielas savu preci zirga ratos izlicis augļu tirgotājs (hmmmm, pirmais zirgs, ko redzu Stambulā), viņam garām traucas takši un jaguāri.

Kādā šķērsielā uz ielas satupuši vienkārši remontstrādnieki un remonstrādnieces un dzer tēju. Ubadziņš bez kājām lūdz naudiņu. Dziļākās šķērsielās savus ratus stumj metāla savācēji.


Taču atliek paspert pāris soļus mašīnu rūkoņas virzienā, un mēs atgriežamies turku Eiropā.



Ielas pilnas kafejnīcām, beķerejām. Un kanēļa un cepta cukura smarža! Mani ļoti iekārdināja Cafe de Paris, kas atradās cakainā mājā, kura iespiesta starp divām bloķēnēm (augšējā bilde), taču nolēmām, ka būtu dumji maksāt bargu naudu par to, lai Stambulā pasēdētu Parīzes kafejnīcā. Šādas tādas Parīzes noskaņas gan es dabūju. Divas no pastaigu ielām bija kā pa taisno no Parīzes izrautas un, laimīgā kārtā, parīziskie bomži un neglītie pagrabstāvu veikali netika teleportēti līdzi uz Stambulu, tāpēc skats bija teju labāks kā oriģinālā. Starp citu kafejnīcas šajā rajonā izskatās ļoti franciskas, dažām pat pie ieejas plāksnes rakstīts teksts franču, ne turku vai angļu valodā. Un, protams, tās sauc par brasserie, nevis kaut kādas cafe. Interesanti, ka šajā rajonā redzēju ļoti maz ārzemnieku, tātad šī Eiropa ir domāta pašiem turkiem.


Lasīju, ka šeit norisinās Orhana Pamuka jaunā romāna The Museum of Innocence darbība. Rakstnieka kungs nākamgad plānojot šepat atvērt Nevainības muzeju, kā veltījumu lietām, kas viņam sniegušas iedvesmu grāmatas rakstīšanas laikā. Romānam ir 87 (vai 83) nodaļas, un muzejā būs tikpat lietu - pa vienai no katras nodaļas. Biļete uz muzeju būšot iedrukāta grāmatas eksemplārā. Ļoti ceru, ka nākamgad Pamuka kungam nozīmē janvāra sākumu, tiešām gribētos redzēt šādu izstādi. Pirms tam gan jāizlasa Snow.

Man patīk, ka Stambulai ir tik daudz seju. Šajā pilsētā tiešām ir viss. Vajag tikai zināt, ko gribi, un pēc tam uzzināt, kur meklēt.