Tuvplāni

Uz nenoteiktu laiku esmu atpakaļ mājās. Mēneša laikā paguvu pieķerties Stambulai un mūsu miteklim tur, tāpēc pirms prombraukšanas ar Māri noteicām, ka ir grūti saprast, ko domājam ar "braukšanu atpakaļ" - atgriešanos Latvijā vai Turcijā. Nu sēžu iepakojusies vilnas zeķēs, siltā jo siltā apģērbā un priecājos, ka esmu tur, kur esmu, un vienlaikus hipnotizēju telefonu, gaidot zvanu no vēstniecības par to, ka man beidzot ir piešķirta tūrisma vīza.
Jau izkāpjot no lidmašīnas, sapratu, ka mājinieku teiktais par pusziemu Latvijā ir balta patiesība. Vai, kā man sala. Oj, kā vīlos, kad sapratu, ka mans jaunais mētelītis kā uzliets derētu Turcijas, ne Latvijas ziemai. Bet tie jau tādi sīkumi. Nedaudz grūtāk ir saskatīt labo debesu pelēcībā. Pelēks laiks jau kopš bērnu dienām dara manu garastāvokli pelēku. Un Imanta Ziedoņa pelēkā pasaka ne vienmēr palīdz saskatīt pelēkā bagātumu (kā nekā meklēju tajā glābiņu teju 20 gadus).
Taču ģimenes siltums un mīļums, lutināšana un prieks, mani redzot, dara savu. Turklāt būt par savējo cilvēku mēneša notikumu ir daudz patīkamāk nekā būt mūsu Modas ieliņas turku dienas notikumam :) Vakar ar mammīti baudījām notikumu, kas pavisam aizmēza manu apmulsumu un neapmierinātibu ar "suņa laiku". Koncerts "Tuvplāni", kurā ļaudis priecēja Valds Pūce, Renārs Kaupers, Raimonda Vazdika un Raimonds Ozols. Protams, man jau pietiek vien palūkoties uz "novadnieku Kauperu", lai ap sirdi siltāk paliktu, taču arī pārējie mākslinieki bija ļoti iedvesmojoši. Pusotra stunda skaistas mūzikas un dzejas pavadījumā deva tādu pacilājumu, prieku un lepnumu, ka jūtos sasmēlusies pozitīvismu ilgam laikam. Un vispār krīzes kulminācijā ir tik jauki atcerēties, ka mums, latviešiem, ir tik talantīgi cilvēki. Mūsējie raksta un spēlē, un dzied tik skaistu mūziku, sacer tik labu dzeju, raksta tik lieliskus stāstus un romānus, glezno tik skaistas bildes, veido tik labu teātri, dejo tik smukas dejas. Nodomāju, ka mēs ne tikai neprotam lepoties ar šiem cilvēkiem, bet arī paši bieži aizmirstam, ka mūsu tautā ir tāda bagātība. Jā, es nemāku dziedāt, es nemāku komponēt, arī rakstniece un gleznotāja neesmu, bet ir tik ļoti daudz latviešu, par kuru darbiem es varu priecāties. Dzīve taču būtu daudz nabagāka bez viņiem! Eh.... un ziniet, iziet ārā pēc šī koncerta un atcerēties, ka es taču šodien dienasgaismā arī redzēju dzeltenas kļavas, turklāt ne tikai kokos, bet arī izklātas pa visu zemi! Skaisti. Stambulā nedaudz pārdzīvoju par to, ka man ies secen Latvijas skaistais rudens. Bet nekā, es arī dabūju nedaudz no tā redzēt. Tagad sēžu mājās un veros pa logu uz dārzu, tur daudz nesagrābtu lapu un es atšķirībā no mammas un tēta par tām priecājos, graužu rudens ābolus un smaidu par mūsu krācošo un ziemai uzbaroto kaķi. Murrrr.... Man prieks atbraukt mājās un sajust, ka, visur citur ir baigi forši, bet "I belong here".
P.S. Ja tavas dzimtās pilsētas kultūras namā piedāvā koncertprogrammu "Tuvplāni", aizej, man šķiet, ka nenožēlosi.

Man patīk

Why should we expect a city to cure us of our spiritual pains? Perhaps because we cannot help loving our city like a family. But we still have to decide which part of the city we love and invent the reasons why.
(Orhan Pamuk)

Mana mīļākā Stambulas daļa ir Bosfora šaurums. Šim ūdenim piemīt vienlīdz biedējošs un pievelkošs spēks, es varētu skatīties un skatīties, nemitīgi salīdzināt viļņu augstumu un prātot, kāpēc putas šodien ir mazākas nekā vakar, ja vējš ir teju tāds pats? Uz prāmja jūtos drošāk nekā autobusā - retāk baidos, ka mēs ieskriesim priekšā vai sānos braucošajā, jo ticu, ka kapteiņi zina, ko dara labāk par autobusu vadītājiem. Tas laikam no bērnības sapņiem - bijība un romantiska attieksme pret kuģu un lidaparātu kapteiņiem.

Stambulā pirmoreiz ievēroju, ka arī suns ir vērā ņemams dzīvnieks. Līdz šim atzinu un mīlēju tikai kaķus, bet.... neskaitāmie skaistie suņi uz ielām un krastmalā liek pavērties uz viņiem citām acīm. Man patīk gandrīz visi - brūnie klaiņojošie, gaišie, kas priecīgi cilpo saimniekam blakus, mazie un pūkainie, kas vienmēr izskatās labi gulējuši un paēduši. Taču kaķi joprojām ir pirmajā vietā. Arī to te tik daudz, ka ne uzskaitīt.

Daydreaming

Pēc pirmā Bujukadas apmeklējuma sāku apsvērt kampaņu "Ziedojiet Ingas mājai" - ja katrs latvietis man uzdāvātu pa latam, man sanāktu tīri smalka un mežģīņaina villa šajā burvīgajā salā (neesmu gan droša, ka ar diviem miljoniem pietiktu). Bet visu laiku atliku kampaņu uz rītdienu, līdz ieradās dižķibele. Nu neko, savelkam jostas ciešāk un no sapņu pilīm pārvācamies uz mazām sapņu mājiņām. Kā es šito gribētu!

Saldējums

Es neesmu un nekad neesmu bijusi saldējuma fane. Taču ir daži saldējumi, kas pat mani neatstāj vienaldzīgu un liek aizvērt acis, sajūsmināties par garšu un spirgtumu, baudīt un nespēt sagaidīt nākamo tikšanos. Šodien parevidēju atmiņas un izveidoju saldējumu Top 6, elementi sarindoti hronoloģiskā secībā pēc mūsu satikšanās. Pats, pats pirmais, protams, bija bērnībā - dzīvojot Jelgavā, braucienus uz Rīgu vienmēr gaidīju ar lielu nepacietību un svētku izjūtu. Kāpēc? Tāpēc, ka Rīgā atrodas "Bērnu pasaule", kuras pirmā stāva ūķīgajā kafejnīcā bez garšīgajām siera-burkānu karstmaizēm deva arī fantastisku saldējumu, vislabākais bija griljāžas, mmmmm....garšu vairs neatceros, bet neaprakstāmo prieku gan. Nākamais īpašais saldējums manā dzīvē ienāca....gandrīz divdesmit gadus vēlāk - Ventspilī, kad strādāju bērnu kafejnīcā, manas brokastis veselu vasaru no vietas bija kafija (precīzāk gan laikam būtu teikt - saldējums ar kafiju) ar "Lieldienu saldējumu" (plombīrs ar marmelādi, riekstiem un šokolādes končām) un "Spilvas" karameļu mērci. Trešo negaidīti satiku Parīzē. Negaidīti tādēļ, ka Parīzē pievēršu uzmanību vien kruasāniem un kūciņām, taču arī saldējums (sorbets) bija neatkārtojams. To ļoti rūpīgi, kārtu pa kārtai uz gardas vafeles krāmē Parīzes Latīņu kvartālā. Par ceturto īpašo saldējumu kopā ar Līgu sajūsminājos Bujukadā - spirdzinošs, nedaudz staipīgs un trakoti garšīgs. Nākamais bija īsts pārsteigums - izrādās, kaut ko tik gardu ir iespējams pagatavot mājas apstākļos un to uzbūris neviens cits kā mana mīļā draudzene Zajačka. Bet sestais - ak, viņu (nu ja, ka viņu) es satiku nesen, Ozsut viesmīlis kā pašu par sevi saprotamu prasīja, kuru saldējumu mēs ēdīsim pie kūkas un tad atnesa kūku, kurai blakus gozējās divas bumbiņas, par kurām Val teiktu: "Tik garšīgi, ka varētu atdoties, tad nomirt, augšāmcelties un atdoties vēlreiz."

Liels bija mans prieks vēlreiz satiekoties ar saldējumu Bujukadā. No priekiem notiesāju veselus divus - vienu par atkaltikšanos un otru par nākamo tikšanos. Katru dienu pa ceļam uz mājām eju garām saldējuma kafejnīcai un man ir lielais aizdomas, ka tās piedāvātais saldējums ir no Bujukadas šnites, vēl gan neesmu pārbaudījusi, īsti nezinu, no kā baidos vairāk - ka būs vai ka nebūs tikpat labs.

Tikpat liels bija mans prieks pa autobusa logu ieraudzīt, ka Ozsut ir ne tikai Istaklal, bet arī Kadikojā.

Bildē: pirmais darbiņš Bujukadā - no prāmja pa taisno pie saldējuma tirgotāja, otrs gan pieder Mārim :(

Eyup

Lai iepazītu Stambulu no jaunas puses, devāmies prāmja ekskursijā pa Zelta raga līci. Izbūrāmies cauri iepriekš neredzētam Stambulas satiksmes centram (nez kāds ir to kopējais skaits?) un nonācām mazā, mīlīgā un glītā piestātnītē, kur, pārmaiņas pēc, bez mums bija vēl tikai daži tūristi. Iekāpām nelielā un jaukā prāmītī un devāmies uz pretējo šauruma pusi. Ar katru kilometru atstājām aiz sevis varenās ēkas un mošejas un braucām tuvāk vienkāršākai Stambulai. Vienkāršākas mājas, parastāki skati, mazāk elpu aizraujošā lieluma un varenības, vairāk pieticības un "nothing special". Un tomēr - neatminos, ka pirms tam būtu tik mierīgi staigājusi pa šo pilsētu, nelikusies traucēta par pārdevēju uzmanību, jo tā šeit ir neuzkrītošāka. Ceļvedī rakstīts, ka mūsu galapunkts Eyup ir viena no svarīgākajām reliģiskajām vietām Stambulā. To varēja redzēt arī uz ielām - biju viena no nedaudzām sievietēm bez galvassegas, taču atšķirībā no nosodošajiem skatieniem ierastajā transportā šeit neko tādu nejutu. Es biju tāda, kāda esmu, vietējie, tādi, kādi ir viņi, un mēs viens otram netraucējām. Tiesa, atšķirību izjutu, kad kebabonkuls mūsu maizītē ielika vismaz uz pusi mazāk gaļas nekā turkam, kurš stāvēja rindā pirms mums.
Uzbraucām Pjēra Loti pakalnā, kuru jau sen gribēju apmeklēt. Izstaigājām mazos pakalna celiņus, izdzērām mazu tējas krūzīti un atpūtāmies, pētot Stambulu no augšas. Piekrītu Mārim, ka šī ekskursija nebija nekādā iespaidīgā, bet tieši tas man patika - kaut kas vienkāršs, mierīgs un tomēr nebūt ne necils. Skaists. Un gandrīz kluss. Klusums man Stambulā ir kļuvis par lielu vērtību. Tālāk citāts no manas šā brīža literatūras - lasu un mēģinu saskatīt to pilsētu, par kuru savās atmiņās dalās Orhans Pamuks. Tiesa, nemaz tik viegli tas nav. Man joprojām šķiet, ka kolektīvā melanholija huzun, ko viņš neskaitāmas reizes piemin un kas krāsojot Stambulu pelēkās krāsās, ir nekas cits kā smogs un citi gaisa piesārņojumi. Es, cilvēks no malas, veroties vietējos cilvēkos nesaskatu melanholiju, drīzāk gan dzīvesprieku. Latvieši man izskatās pēc krietni lielākiem melanholiķiem.

The trouble with Eyup, were the Kocatas left me, was that this perfect little village at the end of the Golden Horn did not seem real at all. As an image of the inward-looking, mysterious, religious, picturesque and mystical 'East' it was so perfect as to seem like someone else's dream, a sort of Turkish Eastern Muslim Disneyland planted on the edge of the city. Was this because it was outside the old city walls, and therefore without the Byzantine influence or the many-layered confusions you saw elswhere in the city? Did the high hills bright night earlier to this place? Or had Eyup decided out of reigious and mystic humility to keep its buildings small, to keep a distance from the greatness of Istanbyl and its complex power - the power it derived from its dirt, its rust, its smoke, its wrecks, its cracks, its remains, its ruinds, its filth? What makes Eyup so close to Western dreams of the East, and makes everyone love it so, is its continuing ability to derive full benefit from the West and Westernisng Istanbul, while still keeping itself distant from the centre, the bureaucracy, the state institutions and buildings. (Orhan Pamuk; Istanbul memories and the city)

The city that does not forget: Istanbul

Nejauši atradu divas jaukas saites ar stāstiņiem par Stambulu un manu rajonu. Aizsteidzoties tekstam un bildēm pa priekšu - tieši šīs vietas neesmu uzgājusi, taču ar atvērtām maņām šādu gaisotni te ir iespējams uzķert. Lasītsliņķiem lai tiek bildītes :)

Par Stambulu: http://www.facebook.com/note.php?note_id=134691357871
Par Kadikoju un Modu: http://www.facebook.com/note.php?note_id=134020872871

P.S. Pirmā un pēdējā bilde stāstā par Kadikoju ir nepieklājīgi tuvu mūsu pagaidu mājām.

Kā nu būs?

Iešu Mārim līdz uz policijas iecirkni. Lai viņam vienam nav skumji turku birokrātijā un lai man vienai nav skumji turku buržuāzijā. Nez, pagūsim aizbraukt ekskursijā pa Bosfora šaurumu vai nē? Ja es būtu optimiste, varētu teikt, ka jā, bet esmu pesimiste, turklāt dzīvojos pa Turciju, tāpēc visticamāk ka neaizbrauksim.

Labumi

Pēc sarunas ar Tutū aizdomājos, ka, iespējams, esmu radījusi iespaidu, ka Stambula ir viens vienīgs nesaprotamu mudžekļu haoss, kurā nav garšīgas pārtikas, valda absolūts bardaks un neglītums. Pārlasīju www.klab.lv/users/cho, kur aprakstīti pirmais mēnesis Stambulā, un sapratu, ka tā laikam tiešām izskatās. Tā, protams, nav. Te ir kaudzēm labu lietu un skaistu vietu.

• Kaimiņiene, kura starp zobiem iespiedusi cigareti, sirsnīgi no rītiem laista puķes uz balkona un, uzsmaidot man saka "Merhaba".
• Marmora jūra, kura ir tik zila, tik pilna kuģiem un laiviņām un tik pārsteidzoši mierīga. Un skaista, cik skaista! Pie jūras (mūsupusē - Modā) ir mazs moliņš, tā galā ir balta mājiņa, kurā atrodas kafejnīca, bet mola sākumā ir divi skaisti, balti kruzuļaini lukturi. Piekrastē ir molakmeņu kaudzes, kurās noslēpjas pārīši un kuros viņus iet meklēt puķu tantes. Uz akmeņiem sauļojas kaķi, kuriem aiz muguras stāv putni, bet pa priekšu lēkā klaiņojošie suņi.
• Večuks, kurš laimīgi un lepni smaidīdams, iet iekšā bankā un drošvien priecājas par to, ka jau labu laiku pastāv automātiski atveramo durvju laikmets, jo viņam katrā rokā pa kaimiņbeķerejā iegādātai tortei. Bankā viņu sagaida starojošas kolēģes.
• Meitene, kura darbojas degustāciju stendā uz ielas un mīļi smaida puisim, kurš atnesis viņai čai.
• Opīši, kuri uz ielas tirgo skaistus salātus un garšaugus, izlikuši tos kā izstādē. Pat mans mīļākais - Liepājas - tirgus nevar šādu skatu piedāvāt.
• Mārtiņrozes puķu pārdevēju spaiņos.
• Turku romances, kas mijas ar turku popmūziku.
• Piedegušu kastaņu smarža.
• Skats uz Eiropu no Modas promenādes.
• Skats uz Āziju no Eiropas.
• Skats uz Stambulu no Pjēra Loti pakalna (pilnīgi cita pilsēta!).
• Skaistas sievietes un skaisti bērni.
• Vīteņaugiem apaudzēta šīšotava, kas izplata kārdinošas smaržas, pie mūsu mājas.
• Aicinājumi uz lūgšanām, kas vairākas reizes dienā atgādina, ka atrodos citā kultūrā.
• Fantastiskās Ozsut (uz Istaklal) kūkas.
• Istaklal kadesi vienotība dažādībā.
• Balta mežģīņaina koka māja, kas blokmāju ielā aizķērusies no Osmaņu impērijas laikiem Kadikojā.
• Modas tējas dārzi pie Marmora jūras.
• Kadikojas dārzeņu un zivju tirgus un tā kņada.
• Neskaitāmi jaunieši, kas staipa līdzi milzīgas zīmēšanas mapes. Pat mākslinieku pilsētā Parīzē neesmu tādus redzējusi.
• Sirms onkulīts Kadikojas šķērsieliņā glezno un viņa kundzīte, kas, uzcirtusies ar pērļu rotu un cigareti iemutī, lepni sēž viņam blakus.
• Suņi un kaķi visur.
• Un vēl un vēl un vēl.

Bilde no http://www.trekearth.com/gallery/photo724201.htm