Par kārumiem

Droši vien retais nezina, ka esmu īsts našķupods. Es mierīgu sirdi iemainītu bļodu ar karboniem pret siera kūku un katlu ar sutinātiem kāpostiem pret skudru pūžņiem(varētu jau uzskaitījumu turpināt, bet liekas siekalas man šobrīd nav vajadzīgas). Tāpēc manas simpātijas pret valsti vai pilsētu ietekmē tās saldumu piedāvājums. Gan jau ka Parīze bez kruasāniem, šokolādes un saldējuma man tīri labi patiktu, bet par lielo mīlu nebūtu ne runas. Arī tā pati mīļā Rīga nebūtu tik īpaša bez Franču maiznīcas, Mārtiņa beķerejas un Emīla Gustava šokolādes. Laimīgā kārtā Turcijā ar saldumiem viss ir kārtībā.

Foto (c): http://bloggering-away.blogspot.com/2005_09_01_archive.html

Ne reizi vien esmu dziedājusi slavas dziesmas baklavām (manuprāt, vislabākās ir dabonamas Ali Usta bodītēs, diemžēl esmu tādas redzējusi tikai Sultanahmetā, īpaši iesaku ar šokolādi, kā arī ar pienu un lazdu riekstiem). Gardi austrumu saldumi iegādājami arī veikalā Koska Taksimā. Tur ēstās baklavas uzskatu par otrām labākajām Stambulā. Trīskārt lētāk (6,90 liras/kg)t tās iespējams iegādāties pārtikas veikalā Namli, taču jāatzīst, ka tās ir ne tuvu nav tik garšīgas kā dārgās (aptuveni 24 liras/kg).

Lukums. Arī tas ir gards pēc vella. Jāpērk garšvielu tirgū. Lai gan cenas tur, iespējams, ir nepamatoti uzskrūvētas, ir vērts piemest pāris liras klāt, lai varētu izbaudīt procesu. Turklāt pirkt lukumu paciņās, manuprāt, ir tas pats, kas parastās kafijas vietā dzert Nescafe - lieka naudas izšķiešana un sevis mocīšana. Man patīk izstaigāt cauri visam tirgum, nogaršot visdažādākos veidus un pašās beigās izlemt, kuru pārdevēju aplaimot ar mana maciņa saturu. Visgaršīgākais ir lukums ar pistācijām un šokolādes lukums. Var dabūt gan medus, gan cukura lukumu. Medus lukums ir aptuveni uz pusi dārgāks, taču pēc tam tas tik ilgi jākasa nost no zobiem, ka labprātāk izvēlos lētāko.
Foto (c): http://www.msadventuresinitaly.com/blog/2009/01/23

Saldējums. Par to jau rakstīju kādu mēnesi iepriekš. Āzijas pusē ļoti garšīgu saldējumu dod Ali Usta Modā.

Kūkas. Es zinu, ka te noteikti ir ļoti daudz lielisku kūkotavu. Taču man pietiek ar Ozsutu. Nav lēti, taču svētki garšas kārpiņām ir katras liras vērti. Turklāt kūku izvēle ir sāpīgi liela. Kūkošanu vēl grūtāku padara fakts, ka zinu - pat tādai rīmai kā man divi kūkas gabali ir krietni par daudz. Tātad jāizvēlas viens. Kārdinošākais. Tas nav viegli, jo kūku kartē katrs gabaliņš ir nobildēts tā.... nu tā..... Kaut kur lasīju, ka Stambulā esot ap 40 Ozsut kafejnīcām. Zinu, ka trīs atrodas uz Istaklal. Vienu esmu redzējusi Kadikojā, daudzas citas, braucot sabiedriskajā transportā. Īsāk sakot, vajag tikai gribēt atrast Ozsut, un tas pats pie tevis atnāks.

Foto (c) http://www.gidateknik.com

Vafeles. Tās atklāju tikai šodien. Biju ievērojusi dīvainus stendus, kur sakrauti kokteiļķirsīši un līdzīgi cukuroti auglīši, dažādi brīnumi, ko ber pāri saldējumam un dīvainas, taču kārdinošas masas saldējuma ķobīšos. Šodien to brīnumu pamēģināju iekš Besiktas. Vai man dieniņ vai! Par 7 lirām uz vafeles uzliek visas norādītās mērces, tad vēl banānu, kivi un zemenes, bet pāri tam visam riekstu un šokolādes drumstalas. Traki gardi. Tā kā tagad zinu, kas gaidāms no vafeļu stendiņiem, pārvietošanās pa Moda Cadessi būs krietni grūtāka :)

Foto (c) http://www.flickr.com/photos/rocketfever/2443603706/

Sahlep. Piena dzēriens, ko turki dzerot ziemā (ja šitais laiciņš ir ziema, tad es nezinu, kas ir siera nazis, bet nu labi, man jau tomēr latviska ķermeņa temperatūra). Tas esot īpaša pulvera (viena no sastāvdaļām - rīvēta orhidejas sakne (!)) un piena sajaukums. Diezgan biezs un garšo pēc atšķaidīta kondensētā piena ar kanēli un kardamonu. Turki ar šo dzērienu ārstējot sāpošu kaklu. Jammīī, ne salīdzināt ar to klepus mikstūru, kas jādzer latviešiem. šis dzēriens komplektā ar Migros lieliskajiem cepumiem ar šokolādes gabaliņiem ir spēcīga konkurence vakariņu sautējumam, kas vārās veselu mūžību.

Foto (c) un sahlep recepte: http://morselsandmusings.blogspot.com/2006/08/sahlep-salep-sahlab.html

Pagaidām tas viss, taču man ir patīkamas aizdomas, ka mani saldumu atklājumi turpināsies. Vēl jānogaršo slavenie rīsu pudiņi, jānobauda turku pīrāgi un jāsaņemas sāļākam piedzīvojumam - ayran (nacionālais veselības dzēriens, kas varētu garšot pēc bezgaršas Biolakto ar sāli) pamēģināšanai.

Saldējums

Es neesmu un nekad neesmu bijusi saldējuma fane. Taču ir daži saldējumi, kas pat mani neatstāj vienaldzīgu un liek aizvērt acis, sajūsmināties par garšu un spirgtumu, baudīt un nespēt sagaidīt nākamo tikšanos. Šodien parevidēju atmiņas un izveidoju saldējumu Top 6, elementi sarindoti hronoloģiskā secībā pēc mūsu satikšanās. Pats, pats pirmais, protams, bija bērnībā - dzīvojot Jelgavā, braucienus uz Rīgu vienmēr gaidīju ar lielu nepacietību un svētku izjūtu. Kāpēc? Tāpēc, ka Rīgā atrodas "Bērnu pasaule", kuras pirmā stāva ūķīgajā kafejnīcā bez garšīgajām siera-burkānu karstmaizēm deva arī fantastisku saldējumu, vislabākais bija griljāžas, mmmmm....garšu vairs neatceros, bet neaprakstāmo prieku gan. Nākamais īpašais saldējums manā dzīvē ienāca....gandrīz divdesmit gadus vēlāk - Ventspilī, kad strādāju bērnu kafejnīcā, manas brokastis veselu vasaru no vietas bija kafija (precīzāk gan laikam būtu teikt - saldējums ar kafiju) ar "Lieldienu saldējumu" (plombīrs ar marmelādi, riekstiem un šokolādes končām) un "Spilvas" karameļu mērci. Trešo negaidīti satiku Parīzē. Negaidīti tādēļ, ka Parīzē pievēršu uzmanību vien kruasāniem un kūciņām, taču arī saldējums (sorbets) bija neatkārtojams. To ļoti rūpīgi, kārtu pa kārtai uz gardas vafeles krāmē Parīzes Latīņu kvartālā. Par ceturto īpašo saldējumu kopā ar Līgu sajūsminājos Bujukadā - spirdzinošs, nedaudz staipīgs un trakoti garšīgs. Nākamais bija īsts pārsteigums - izrādās, kaut ko tik gardu ir iespējams pagatavot mājas apstākļos un to uzbūris neviens cits kā mana mīļā draudzene Zajačka. Bet sestais - ak, viņu (nu ja, ka viņu) es satiku nesen, Ozsut viesmīlis kā pašu par sevi saprotamu prasīja, kuru saldējumu mēs ēdīsim pie kūkas un tad atnesa kūku, kurai blakus gozējās divas bumbiņas, par kurām Val teiktu: "Tik garšīgi, ka varētu atdoties, tad nomirt, augšāmcelties un atdoties vēlreiz."

Liels bija mans prieks vēlreiz satiekoties ar saldējumu Bujukadā. No priekiem notiesāju veselus divus - vienu par atkaltikšanos un otru par nākamo tikšanos. Katru dienu pa ceļam uz mājām eju garām saldējuma kafejnīcai un man ir lielais aizdomas, ka tās piedāvātais saldējums ir no Bujukadas šnites, vēl gan neesmu pārbaudījusi, īsti nezinu, no kā baidos vairāk - ka būs vai ka nebūs tikpat labs.

Tikpat liels bija mans prieks pa autobusa logu ieraudzīt, ka Ozsut ir ne tikai Istaklal, bet arī Kadikojā.

Bildē: pirmais darbiņš Bujukadā - no prāmja pa taisno pie saldējuma tirgotāja, otrs gan pieder Mārim :(