Iepriekšējoreiz rakstīju, ka bērnībā sapņoju būt par princesi, tad nu varēju iedomāties, kā gan tas būtu, klaiņojot pa Dolmabahči. Savukārt, Māris bērnībā sapņoja nonākt zemūdenē. Nu re.... pāris gadi pagājuši, un sapnis piepildīts, turklāt par nieka 4 lirām!
Šodien bijām ļoti interesantā muzejā (un ja es nosaucu muzeju par interesantu, tad tas tiešām ir īpašs - man parasti muzejos sāk nākt miegs jau desmitajā minūtē neatkarīgi no tā, vai tur ir interesanti) - kāds bagāts turku onkulis (vietējais Rokfellers) reiz izveidoja Transporta, rūpniecības un sakaru vēstures muzeju. Mmmmm.... varat trīsreiz minēt, kas gozējas pie ieejas, bet tāpat neuzminēsiet. Vēl viens no maniem bērnības sapņiem. Bijām tur pārāk vēlu, tāpēc nevarēju uzlekt rumaka mugurā, bet tas nekas, savu devu dabūju Parīzē. Pievērsiet uzmanību Ford zīmītei, kā nekā transporta muzejs taču :)
Pirmajā muzeja telpā skaistā rindā sastājušies gandrīz-retro automobiļi - i kadiljaks, i rolsroiss, i majestātisks mersedess un, protams, protams, prieciņš arī Mārim - Alfa Romeo Gullieta.
Redzējām arī turku versiju par moskviču un pavisam modernu turku žiguli (Māris pieprasa, lai es pierakstu, ka tas ir veidots uz Fiat bāzes un līdzība ar žiguli ir tāpēc, ka arī žigulis ir veidots uz Fiat bāzes, tā ja!) - ar spīdīgām gaismiņām un kitmobīļa salonu (Māris skaidro - šitādveidīgs salons bija Deividam Haselhofam kaut kādā tikai džekiem zināmā seriālā un Betmenam).
Muzeja mājaslapā rakstīts, ka bērni ir īpaši iecienījuši telpu, kur salikti visādi motori un, piespiežot podziņu, var redzēt, kā tie darbojas, kā kustas dažādi elementi un tamlīdzīgi. Lieki piebilst, ka šī telpa patīk ne tikai bērniem, bet arī diezgan pieaugušiem vīriešiem :)
Jauki, ka šeit padomāts arī par meitenēm, kuras nogurušas no motoriem - tur ir maza leļļu izstādīte, maza rotu izstādīte, kurpīšu modeļu un citādu sievišķīgu nieku kolekcija.
Un pēc tam pienāca TAS mirklis! Mēs devāmies iekšā zemūdenē. Pirms tam izlasījām paziņojumu, ka zemūdene paredzēta apmācītiem speciālistiem, tāpēc mums ir īpaši jāuzmanās šaurajās ejās, jācenšas neuzgrūsties asiem priekšmetiem un nesasist galvu. Protams, ka es uzdūros gan asam priekšmetam, gan apsitu galvu, gan gandrīz paklupu, lienot caur eju. Labi, ka ārā bija auksti, tāpēc neuzvilku jauno īso un uz asa priekšmeta saplēšamo kleitu. Bet....būtu jūs redzējuši Māri! Kad viņš ir dikti, dikti priecīgs, sejā parādās tāds ļoti patiess, nedaudz bērnišķīgs un ļoti aizkustinošs smaids. Pēdējoreiz es to redzēju, kad viņš uzzināja, ka Migrosā pirktās krāsainās Ziemassvētku lampiņas tomēr strādā.
Kur vien skaties visādi kloķi, pulksteņi un rādītāji, visa zemūdene pilna visādiem loriņiem un motoriem. Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuru ausis varēja izturēt motora troksni un kurus nepārņem klaustrofobija guļot pie griestiem saspiestajās gultās. Tālāk redzamajā bildē Māris sūta sveicienus Naša Raša Žorikam jeb ģelajet dobrije glaza.
Protams, protams, viena telpa ir veltīta arī Atijam. Re, kāds viņam stilīgs tauriņš bija!
Un, iedomājieties, mēs dzirdējām viņa balsi! Jāatzīst, ka diezko pievilcīga nebija, kā tādai ķērkstošai tantiņai (lai turki man piedod šo nekaunību).
Un šie čemodāni! Tie man patīk tikpat ļoti kā līkkājainie krēsli un dīvāniņi!
Tā kā ieradāmies muzejā diezgan vēlu, paguvām aplūkot tikai dažas telpas. Viena no tām bija pilna ar veclaiku tramvajiem. Redzējām mūsu iemīļotā Modas tramvajiņa veco versiju, zirgu pajūga tramvaju...
...un sultāna tramvaju. Mmmmm...pilnīgi manā stilā - košs, krāsains,
un iekšpuse polsterēta gaiši zilā krāsā. Uh, šitādā es varētu braukt un braukt.
Un šeit bilde par godu manam tētītim. Ja tas bildē redzamais onka būtu dzīvs, viņiem būtu daudz par ko parunāt.
Kopsavilkums: muzejā kaut ko sev atradīs visi, gan pieaugušie, gan bērni. Ideāli būtu to apmeklēt saulainā pusdienlaikā - iekāpt Zelta raga līča kruīza prāmī (tie ir gan veci un graboši, gan moderni un graboši), aizbraukt līdz Haskojai, pa ceļam aplūkojot Stambulu no citas puses, izkāpt Haskojā, pavadīt pusi dienas muzejā un pēc tam atkal kāpt prāmī, lai aizbrauktu līdz Eyup un aplūkotu vienu no Stambulas reliģiskākajiem rajoniem un uzbrauktu Pjēra Loti pakalnā, kur, malkojot tēju, baudīt lielisku skatu lejup. Mmmm... es gribētu, lai man tas viss vēl tikai priekšā.
P.S. Kā noprotat pēdējās dienās steidzam izdarīt to, ko jau sen gribējām, bet agrāk šķita, ka vēl ir ļoti daudz laika. Tagad vēl vairāk novērtēju pastaigas pa Stambulu, skatos platām acīm uz visām pusēm un pilnu krūti elpoju pilsētas gaisu - mitrumu un aromātus, baudu tās skaņas - turku popu, tradicionālo mūziku, skaļos tirgoņus, mašīnu taurēšanu. Vienvārdsakot, sajūsminos par visu, kas man nepatika septembrī, un visu laiku jūtos sentimentāli skumīga.
Pirmajā muzeja telpā skaistā rindā sastājušies gandrīz-retro automobiļi - i kadiljaks, i rolsroiss, i majestātisks mersedess un, protams, protams, prieciņš arī Mārim - Alfa Romeo Gullieta.
Redzējām arī turku versiju par moskviču un pavisam modernu turku žiguli (Māris pieprasa, lai es pierakstu, ka tas ir veidots uz Fiat bāzes un līdzība ar žiguli ir tāpēc, ka arī žigulis ir veidots uz Fiat bāzes, tā ja!) - ar spīdīgām gaismiņām un kitmobīļa salonu (Māris skaidro - šitādveidīgs salons bija Deividam Haselhofam kaut kādā tikai džekiem zināmā seriālā un Betmenam).
Muzeja mājaslapā rakstīts, ka bērni ir īpaši iecienījuši telpu, kur salikti visādi motori un, piespiežot podziņu, var redzēt, kā tie darbojas, kā kustas dažādi elementi un tamlīdzīgi. Lieki piebilst, ka šī telpa patīk ne tikai bērniem, bet arī diezgan pieaugušiem vīriešiem :)
Jauki, ka šeit padomāts arī par meitenēm, kuras nogurušas no motoriem - tur ir maza leļļu izstādīte, maza rotu izstādīte, kurpīšu modeļu un citādu sievišķīgu nieku kolekcija.
Un pēc tam pienāca TAS mirklis! Mēs devāmies iekšā zemūdenē. Pirms tam izlasījām paziņojumu, ka zemūdene paredzēta apmācītiem speciālistiem, tāpēc mums ir īpaši jāuzmanās šaurajās ejās, jācenšas neuzgrūsties asiem priekšmetiem un nesasist galvu. Protams, ka es uzdūros gan asam priekšmetam, gan apsitu galvu, gan gandrīz paklupu, lienot caur eju. Labi, ka ārā bija auksti, tāpēc neuzvilku jauno īso un uz asa priekšmeta saplēšamo kleitu. Bet....būtu jūs redzējuši Māri! Kad viņš ir dikti, dikti priecīgs, sejā parādās tāds ļoti patiess, nedaudz bērnišķīgs un ļoti aizkustinošs smaids. Pēdējoreiz es to redzēju, kad viņš uzzināja, ka Migrosā pirktās krāsainās Ziemassvētku lampiņas tomēr strādā.
Kur vien skaties visādi kloķi, pulksteņi un rādītāji, visa zemūdene pilna visādiem loriņiem un motoriem. Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuru ausis varēja izturēt motora troksni un kurus nepārņem klaustrofobija guļot pie griestiem saspiestajās gultās. Tālāk redzamajā bildē Māris sūta sveicienus Naša Raša Žorikam jeb ģelajet dobrije glaza.
Protams, protams, viena telpa ir veltīta arī Atijam. Re, kāds viņam stilīgs tauriņš bija!
Un, iedomājieties, mēs dzirdējām viņa balsi! Jāatzīst, ka diezko pievilcīga nebija, kā tādai ķērkstošai tantiņai (lai turki man piedod šo nekaunību).
Un šie čemodāni! Tie man patīk tikpat ļoti kā līkkājainie krēsli un dīvāniņi!
Tā kā ieradāmies muzejā diezgan vēlu, paguvām aplūkot tikai dažas telpas. Viena no tām bija pilna ar veclaiku tramvajiem. Redzējām mūsu iemīļotā Modas tramvajiņa veco versiju, zirgu pajūga tramvaju...
...un sultāna tramvaju. Mmmmm...pilnīgi manā stilā - košs, krāsains,
un iekšpuse polsterēta gaiši zilā krāsā. Uh, šitādā es varētu braukt un braukt.
Un šeit bilde par godu manam tētītim. Ja tas bildē redzamais onka būtu dzīvs, viņiem būtu daudz par ko parunāt.
Kopsavilkums: muzejā kaut ko sev atradīs visi, gan pieaugušie, gan bērni. Ideāli būtu to apmeklēt saulainā pusdienlaikā - iekāpt Zelta raga līča kruīza prāmī (tie ir gan veci un graboši, gan moderni un graboši), aizbraukt līdz Haskojai, pa ceļam aplūkojot Stambulu no citas puses, izkāpt Haskojā, pavadīt pusi dienas muzejā un pēc tam atkal kāpt prāmī, lai aizbrauktu līdz Eyup un aplūkotu vienu no Stambulas reliģiskākajiem rajoniem un uzbrauktu Pjēra Loti pakalnā, kur, malkojot tēju, baudīt lielisku skatu lejup. Mmmm... es gribētu, lai man tas viss vēl tikai priekšā.
P.S. Kā noprotat pēdējās dienās steidzam izdarīt to, ko jau sen gribējām, bet agrāk šķita, ka vēl ir ļoti daudz laika. Tagad vēl vairāk novērtēju pastaigas pa Stambulu, skatos platām acīm uz visām pusēm un pilnu krūti elpoju pilsētas gaisu - mitrumu un aromātus, baudu tās skaņas - turku popu, tradicionālo mūziku, skaļos tirgoņus, mašīnu taurēšanu. Vienvārdsakot, sajūsminos par visu, kas man nepatika septembrī, un visu laiku jūtos sentimentāli skumīga.
dikti forši! :) Mazās Cho un mazā Mārīšana bērnības sapņu piepildījums :*
AtbildētDzēsta es nezinu, kāpēc iepriekš vārds "Mārīša" uzrakstīts kā "Mārīšana" :D
AtbildētDzēst