The end

Ilgais ceļš mājup ir beidzies. Pēdējās pastaigas pa Kadikoju, antikvariātu ielas bildēšana, simit nogaršošana (burrrrrvīgs - uz pusēm pārgriezta paliela barankmaizīte, kura iesmērēta ar kausētu sieru un olīvu pastu, pilnīgi žēl, ka pagaršoju to tikai vakar), pēdējais pērlīšu veikala apmeklējums un tā pārdevēju fotosesija pie Māra, salep Modas tējas dārzos ar skatu uz jūru un Modas moteli (piekrastes akmeņi, kuros pārīši noslēpjas no visu redzošajām mammām un kaimiņienēm), Rezas fotosesija pludmalē, pēdējā Telibag pudele, atvadas no iemīļotā viesistabas dīvāna, jauna, mājīga bāra atrašana, Rezas iecerētās irāņu meitenes satikšana, sarunas līdz pieciem rītā, raki malki (bija taču tā dzira jānogaršo, lai pārliecinātos, ka man jau iepriekš bija taisnība - man ļoooooti negaršo) un brauciens ar taksi uz lidostu, fonā skanot turku mūzikai, vērojot naksnīgo Stambulu un plīkšķinot asaras. Nu jau esmu mājās, mēģinu saprast, kas ar mani notiek, šausmīgi gribu atpakaļ uz Stambulu, bet uzlieku fonā mūsu pēdējā laikā iemīļotāko dziesmu un atvados.

Viss. Šis emuārs tiek slēgts.
Paldies, ka lasījāt, un paldies, ka gaidāt mani mājās.

Oda Stambulai

What is it that makes a city "great"? Is it the breadth of its boundaries reaching to other cities, or how many people a minute pass along its most crowded street? Is it the age of its oldest building which makes a city great, or the amount of tears that are shead by those who miss it? Should we measure the width of its roads or the depths of its memory to understand a city's greatness?

Istanbul ir a great... a very great city. Wherever you stand, however you look at it, it is very difficut to squeeze it into units of measurement, to explain it within the confines of models and matrices. Istanbul is more than just a city, it is a universe. When you try to describe it, however broad your vocabulary may be, you will definitely miss something; it is a massive universe and if you hold one end, the other will be beyond your reach. When you are far from it, you will search for it like a lover you cannot forget, a passion which leaves you wandering the crowded streets of another cities hoping, but never able to find just a part of it...

(www.istanbul2010.org)

Gribēju uzrakstīt skaistu kopsavilkumu un poēmu Stambulai, bet tad manās rokās nonāca Kultūras galvaspilsētas (šogad tā ir Stambula) katalogs, izlasīju ievadu un sapratu, ka tas ir tas, ko gribēju pateikt - Stambula ir lieliska un ievērojama pilsēta. Lai kā arī es censtos, Stambulu nav iespējams izmērīt un izstāstīt vārdos, un, ja grib ieklausīties un saskatīt, tad var izdzirdēt pa stāstam no katras sienas, ielas, mājas, ostas, kaijas ķērkšanas un, pats galvenais, garām ejošajiem un stāvošajiem cilvēkiem.

Last but one 2: Vintage

Vecas lietas man ir patikušas jau kopš bērnības. Vienmēr izmantoju izdevību parakāties pa Jelgavas omas bēniņiem, un ar māsu pa kluso vilkām mammas un omas sendienu drēbes. Tikpat naski (un arī pa kluso) rakājos pa Smiltenes omas naktsgaldiņa atvilktnēm un vienmēr atradu tur kādu brīnumu. Apslēpto dārgumu meklēšana bija vienīgais iemesls, kura dēļ bērnu dienās mani varēja iedabūt Smiltenes pagrabā, kurā, biju pārliecināta, mājoja Melnā, Baltā un Pīķa dāma - aizspiedu acis un, klupdama krizdama, skrēju līdz īstajām durtiņām, bailīgi slēdzu vaļā čīkstošās durvis un tad stundām ilgi spēlējos ar omas vecajiem traukiem. Tagad tas viss jau ir izpētīts, šis tas aizmirsies, šis tas man ceļo līdzi no viena dzīvokļa uz citu. Un šo to es meklēju krāmu bodēs un tirgos. Tā kā mana maka tukšuma un bagāžas pilnuma galvenais vaininieks ir Mango (nezinu, vai kādreiz spēšu iepirkties Latvijas MNG, zinot, kādas ir to lietu cenas Turcijā), vintage veikaliņus apskatīju tikai pēdējās dienās. Un labi, ka tā.

Taksimā tādi ir divi. Viens ir netālu no Galatas torņa. Pie kādas no šaurajām un īsajām šķērsieliņām, kuru galā ir strupceļš, ir izkarinātas vecas lupatas, kurām sekojot, var nonākt īstā vintage būcenī. Īpašnieks ir pacenties un pie griestiem salicis vecas, skaistas lampas, šur tur piekārta kāda smuka balta kleita, vēl šur tur mētājas nabaga beigta lapsāda.

Protams, ir arī smukie krēsli, kuri Stambulā, šķiet, ir visiem, izņemot mani.

Jā, un kamīns ir. Turklāt īsts, nevis tāds kā Kadikojas bāros un mūsmājās (vakaros mūzikas TV kanāla noklusējuma attēls ir darbīgs kamīns :) Kad iegājām iekšā, lielā telpa bija pilnīgi tukša, gaisā virmoja naftalīna aromāts un pēc pāris bilžu uzņemšanas gribējās tīt makšķeres. Zin kā, ja nu tā Baltā, Melnā un Pīķa dāma no Smiltenes pārcēlusies uz Galatu?

Bet otrs veikals....mmmmmm! Aptuveni Istaklal viducī pie vienas no slēgtajām alejām stāv melnā frakā uzcirties melnādains kungs ar sarkanu žabo rotātu kreklu un aicina visus iet iekšā uz By Retro. Tur ir pamatīgi piedomāts pie interjera. Pie ieejas kāpnītēm gozējas cepurlampas. Manuprāt, lieliska ideja! Būs jāatrod kāda nesvilstoša cepure un jāsameistaro tādas Antoškai.

Un veikalā....mmmm, lielas lampas un mazas lampas, vecmodīgas lampas un kičīgas lampas,

kažoku kalni un somiņu kalni, bet kleitas....oj, tās aizņem trīs istabu platību. Veikals ir izkārtots vairākās zonās un katrā ir pa mazam būcenītim ar vintāžīgu noformējumu.

Nu, piemēram, līkkājainais krēsls un Atija ģīmetne (bez tiem Stambulā tiešām neiztikt), bet virs tā melnas puantes. Vienā stūrī salikti visvisādi instrumenti un kaut kas līdzīgs dīdžeja pultij. Šī vide ir lieliski piemērota karnevāliem un halovīna burziņiem. Staigāju, brīnījos, pacilāju pa kādai kleitai un ieraudzīju .... somiņu! Nu tik smuku! Un tiiiiiiik dārgu! Labi, ka mana mammīte taisa smukākas :)
Vispār vintage faniem Taksimā/Bejoglu ir daudz ko darīt. Reiz ieklīdu vienā sānielā, tad otrā un tur bija pilns ar tādām bodēm. Izskatījās dikti garšīgas. Bet kā jau dzīvē notiek - īstajā dienā nebija fotoaparāta, bet otrā īstajā dienā lija. Un vispār, to jau tāpat nevar izstāstīt, jo virzienus pastāstīt es nemāku un tās ieliņas jāatklāj pašu spēkiem.

Issiz Adam (latviešu valodā - Vientuļais cilvēks)

Šoreiz ne par filmu, bet par cilvēkiem (un pavisam mazdrusciņ par paklājiem un grāmatiņām).

Dziesma no man mīļās turku filmas un cilvēki un lietas no man mīļajām turku ielām. Nu un nedaudz manis pa vidu.

Last but one

Tā jau ir visos ceļojumos - tieši pirms aizbraukšanas tu atklāj to, to un vēl šito. Garšīgu vīnu, skaistu vietu pastaigām, lētu un ļoti gardu ēdienu un tamlīdzīgi. Mēģinu par to neškrobēties, jo es zinu, ka te atgriezīšos. Droši vien aiziešu uz Sultanahmetu, ieraudzīšu tūristu barus un pie sevis pukošos - ko jūs te darāt, kāpēc jūs piebāžat manu pilsētu, es taču te agrāk dzīvoju, šī taču ir mana pilsētaaaaa.....! Kadikojā parādās jaunu erasmusiešu kompānijas un es viņus nedaudz apskaužu, mūsu miteklis ir gandrīz tukšs, jo zviedri jau aizbraukuši mājās, nekad nebūtu iedomājusies, ka man pietrūks viņu nemazgāto trauku kaudžu.
Pakojam somas. Es pēc labākajiem filmu paraugiem šodien uzsēdos virsū savam koferim, lai aizdabūtu to ciet. Piebāzu pilnu rokas bagāžas koferi un tagad izmisīgi skatos uz mīļajiem melnajiem zābakiem, neizlietotajiem rozīšu audumiem, šallēm, somu, dažādiem vadiem un grāmatām. Kur lai to visu sabāž??? Rīt turēšu īkšķus par to, lai mani ar visu šito mantību ielaiž lidmašīnā.
Šodien vēl jāaiziet pasēdēt uz soliņa pie jūras, bet rīt atvadas no Kadikojas un Rezas. Eh.... pirms kāda laika pamatīgi šķendējos, ka nav apskatīta vismaz puse no lounlijā apvilktajiem objektiem, tā arī neizbraucām ārpus Stambulas, neaizgāju mācīties vēderdejas pie turcietes, pat vietējo salsas bāru neuzmeklēju. Toties piedzīvoju šeit daudz daudz mazu un jauku sīkumu, kas to visu atsver. No Rezas ļoti daudz uzzināju par Stambulu, par tās rajoniem, par viņa dzimteni Irānu un atvērtāk skatos uz šejieniešiem. Jau iepriekš teicu - tas, kas man nepatika septembrī, tagad man Stambulā patīk visvairāk. Un turpmāk neturcijā, ieraugot uz ielas turkveidīgus un irāņveidīgus cilvēkus nebaidīšos, jo tagad zinu par viņiem krietni vairāk.
Viesistabā ierunajās Reza, iešu klausīties. Pēdējā laikā visas mūsu naktis tiek piepildītas ar sarunām un viņa stāstiem. Mmmmm....

Valodas džungļi

Khem.... vakar vēlreiz pārliecinājos, ka derēja iemācīties vairāk par desmit turku valodas vārdiem. Jau kopš atbraukšanas visu laiku brīnījos, kāpēc veikalnieki un kebabu un citu uz ielas nopērkamu ēdamlietu tirgotāji man visu laiku saka auf wiedersehen. Nez, kā tas nākas, ka vācu vārdu viņi zina labāk par angļu bye-bye, kurš taču ir vēl elementārāks. Vēl vairāk brīnījos, kad man to teica tējas pārdevējs uz prāmja vai viesmīlis kafejnīcā - atnes man maltīti un saka uzredzēšanos! Kas par nekaunību! Un tikai vakar es uzzināju patiesību! Neviens no manis neatvadījās vāciski, visi kā viens novēlēja man labu apetīti un lai labi garšo. Turku valodā tas ir afiyet olsun un tādai turku valodas nejēgai kā es izklausās, ka saka auf wiedersehen.

Tirgus diena

Lietus nerimstas, tāpēc jāatliek arī pēdējā pastaiga pa Kadikojas tirgu. Tā vietā parakāšos atmiņās un bildēs un pierakstīšu savus Stambulas tirgu iespaidus te. Tirgi man vienmēr ir ļoti patikuši. Man patīk gan pārtikas tirgi, gan apģērba, gan suvenīru un krāmu tirgi. Tas laikam tāpēc, ka mana oma ir tirgussieva un arī es pati kādu laiku strādāju tirgū. Tur vienmēr ir patīkams smaržu un skaņu mutulis, vienmēr ir skaisti augļi un dārzeņi un vienmēr tiešāka saziņa ar cilvēkiem nekā veikalā. Ja vairāk runātu turciski un nebaidītos no ārzemniekiem piemērojamā uzcenojuma, noteikti pirktu pārtiku vietējā tirgū.

Kadikojā ir neliels, pārbāzts un ļoti skaļš pārtikas tirgus. Pārdevēju rīkles spēks ir vienkārši apbrīnojams - viņi visu dienu stāv un sauc pie sevis pircējus, apkalpo tos un sāk saukt atkal. Tur var nopirkt visu, kas vien gardai dzīvei nepieciešams: svaigas zivis, kuras skaisti (cik nu tas ar jēlām zivīm iespējams) izkārtotas uz lieliem galdiem, zivju pazinējiem te noteikti ir paradīze, jo zivis ir lētas un var iegādāties visdāžādākās zortes.

Šeit ir arī plaša olīvu (tipiska turku brokastu sastāvdaļa) izvēle,
dārzeņi sakārtoti skaistās rindās un kaudzēs,

katrs tirgotājs pārdod arī vīnogu lapas, kurās ietīt visdažādākos maisījumus un ar gardu muti ņukāt iekšā,

un, protams, augļu kalni, kuru krāsas nebeidz kārdināt un priecēt acis.

Ir arī pa delikatešu bodītei, kur var nopirkt dažnedažādus sierus, desas, gaļas. Turpat blakus arī mazi garšvielu, graudaugu, riekstu, un žāvēto augļu veikaliņi - parādi tik ar pirkstu uz riekstu vai mandeli un pēc brīža tavās rokās būs papīra turziņa, kuru būs ļooooooti grūti saglabāt pilnu līdz mājām.

Kad pārtika iepirkta, var no puķu tantes iegādāties kādu pušķīti, kas maksā birmilijonu (1 liru, taču, tantes joprojām rēķina vecajās lirās; tas man atsauc atmiņā Rezas jociņu - pirms pāris gadiem viņš uz jautājumu "Kā tev klājas Turcijā?" atbildēja "Lieliski, mana vannasistaba ir no marmora (tas šeit ir ļoti lēts) un es pelnu miljonus (1 jaunā lira = miljons veco liru)").

Tikpat ļoti kā pārtikas tirgi man patīk krāmu tirgi, taču ar tiem man šeit galīgi neveicas, un varbūt labi ka tā. Sen atpakaļ vēl cibas laikos rakstīju, kā meklēju Kadikojas/Modas otrdienas tirgu un cik ļoti nesameklēju. Tad nu re, mēnesi vēlāk mēs to vietu atradām. Pirms tam salasījos, ka tur mazos stendiņos tirgo dažādus dizaineru apģērba kolekciju atlikumus (jo Turcijā ražo ne tikai prastās drēbes, bet arī Armani un pārējos zīmoldarus), dabisko pārtiku un vienā stūrī izkārtojies blusu tirgus. Braucām uz turieni kādas divdesmit minūtes pārpildītā autobusā, izkāpām ellē ratā pie pirmās Salis Pazari (Otrdienas tirgus) zīmes un tad vēl krietnu gabalu čāpojām garām visām nākamajām Salis Pazari un ieraudzījām...šito...

Tas tik bija kaut kas! Dizaineru kolekciju pārpalikumi bija D un G jostiņas, LV somiņas un CC maciņi. Nu jā, un vēl tur bija viss, ko var atrast mūsu pašu centrāltirgū, tikai krietni lielākā.

Dāāāā.... Negribēju zaudēt cerības un devos meklēt blusu stūri. Kā tad, vienīgās "antikvārās" lietas bija Made in China svečturi, kas nopūsti ar bronzas krāsu :D Pēcāk uzzināju, ka blusu tirgus te īstenībā notiekot svētdienā. Tad nu vienā svētdienā (kuras te lielākoties ir tikpat lietainas kā šodiena) devāmies turpat vēlreiz. Uzmini nu, ko ieraudzījām? Tukšu laukumu. Jap, tajā brīdī domās no izdarāmo pasākumu saraksta izsvītroju Stambulas blusu tirgu ķemmēšanu.

Lielie tirgi man ne pārāk tīk, tāpēc par grandbazāra 58 ielām un tirgotāju simtiem nerakstīšu, toties gribu pieminēt garšvielu tirgu. Protams, arī tas ir domāts tūristiem, tāpēc teju viss tur maksā krietni dārgāk nekā tai pašā Kadikojā, taču, ja vēlies iepirkties tirgū, kuram ir griesti un izbaudīt Ēģiptiešu tirgus atmosfēru, maksā ragā, tā teikt. Garšvielu pazinējus tur droši vien kārdinājums ik uz stūra gaida, taču nepazinējs var vienkārši baudīt skatu - garšvielu maisus, toverus, kaudzītes, kam izveidota skaista forma,
pazaudēt ožu, smaržojot tējas un priecāties par to, cik skaisti tās izskatās,
degustēt un pārēsties lukumus (pieklājības pēc gan nedaudz arī nopirkt).
Un tad, kad līdzi paņemtais vīrietis ir tik ļoti piekusis un nelaimīgs, ka pamazām sāk briest skandža pēc katra "nu vēl šito stendiņu", viņu vajag aizvest līdz gaļas stendam. Ja viņš ir gaļēdājs, momentā atplauks platā smaidā un atdzīvosies, ka es saku, pārbaudīts uz savas (precīzāk, Māra) ādas.

Nu un kad vīrietis ir nedaudz nomierinājies, tad fiksi var iemest aci šaļļu bodē. Blakus garšvielām te tirgo arī ūdenspīpes, burvīgās turku lampiņas, pāris paklājus un, protams, šalles. Tirgotāji sevi reklamē visdažādākajos veidos, tālāk redzamais ir diezgan asprātīgs, un tas strādā!

Tā lūk!