trešdiena, 2009. gada 23. decembris

Ikdiena

Pēdējās dienas pavadu domājot par trim tēmām.

Visdegošākā - Ziemassvētku maltīte. Ko lai ceļ galdā, ja Stambulā nevar dabūt zirņus, speķi, sutinātus kāpostus, ja mums nav plīts, kurā cept piparkūkas, speķa pīrādziņus un ābolu plātsmaizi un ja pirmoreiz neesmu kopā ar mammu un omu, kuras ir Ziemassvētku maltītes uzbūrējas un kurām līdz šim esmu palīdzējusi vien kaut ko sagriežot, apmaisot un galvenokārt pa kluso pagaršojot? Supersieviete Val' ieteica hurmas un ābolu salātus (nosaukums vien jau siekalas mutē satecina), tie mums te uz katra stūra dabonami, tik nezinu, kā lai iepriekš nepagaršojot, atšķir gardo hurmu no sīvās hurmas. Viņa solījās arī padalīties ar kādu cepamas vai vārāmas gaļas recepti, ņammīīī, tad jau laikam tomēr nebūs jāēd kebabi :)

Mazāk degošā - tulkojums. Biju paņēmusi lielāko tulkojumpauzi ever. Tagad vēl labāk zinu, ka tādas ir ļoti vajadzīgas, jo tulkošana man beidzot sagādā prieku, nevis riebumu. Vēl tikai jāizdomā, kā vienmērīgi sadalīt laiku starp tulkošanu, pērļošanu un puķošanu.

Spoži degošā - es un citi. Prātoju par dzīves gada bilanci, pamazām stiķēju kopā nākamā gada višlisti un domās kārtoju nenokārtotos rēķinus. Un visu laiku zelēju domu par aizķeršanos Stambulā līdz tulpju ziedēšanas laikam. Būtu forši, ja Tungatanga man uzdāvinātu Ziemassvētkos vīzas pagarinājumu un maisiņu ar eiro, lai varētu atļauties pāris reizes aizlidot uz mājām samīļot mīļos un svarīgos.

Tā kā klaiņot pa Stambulu šobrīd nav laika, vislabprātāk tupu Starbucks, tur ir labāka gaisma, siltāks, skan burvīga Ziemassvētku mūzika, internets skrien, nevis aizelsies velkas, pie ieejas burzās mīļi suņi un pīppauzē var līdz apnikumam (tas gan nav īsti iespējams) skatīties uz Marmorjūru.

otrdiena, 2009. gada 22. decembris

Blue Christmas

Hmmm... es tiešām visu savu garo dzīvi klausījos šajā dziesmā un tā īsti neizpratu to, jo šķita neiedomājami, ka Ziemassvētkos kāda varētu pietrūkt, kā nekā visi taču ir blakus un kopā. Šajās dienās man pirmoreiz sāk gribēties mājās. Visi ārējie atribūti ir - svētku mūzika, Adventes vainags, vienkrāsainas un krāsainas svētku lampiņas, papīra sniegpārsliņas, karstvīns, piparkūkas, eglīte, pat kļuvu par svētku rūķi un nosūtīju dāvanas mājiniekiem! Un tomēr... Ziemassvētki bez ģimenes nav nekādi Ziemassvētki. Es šobrīd tiešām ļoti daudz ko atdotu, lai man būtu tieši tādi paši svētki, kā pirms gada. Bet nav, un tādi vairs nebūs. Graužu piparkūkas, ik dienas skatos uz smieklīgo, vēja saņurcīto palmu aiz loga, prātoju par to, līs vai nelīs un domāju labas domas par mājiniekiem. Lai jums dikti jauki Ziemassvētki, mīļie :)

pirmdiena, 2009. gada 21. decembris

I want a Hippopotamus for Christmas

Nē, nē, tik traki nav, es negribu degunradzi (gribu to superskaisto mēteli, kuru vairs nevar dabūt :(), bet šī dziesmiņa, kas iedziedāta 1953. gadā un kuru izpilda 10 gadus veca meitenīte, piepilda manu vakaru - pārlasu tulkojumu un jau kuro reizi šūpinu kājas līdzi ritmam.


svētdiena, 2009. gada 20. decembris

Kriukš kraukš


Šņak, šņak, ņam, ņam! Vakar uzzināju, ka šeit tomēr var dabūt piparkūkas. Apbruņojusies ar lapiņu, uz kuras uzrakstīts Zencefilli kurabiye, šodien devos izlūkgājienā uz beķereju, un, jā, uzvaraaaaaa, ir! Dikti garšīgas!
Beķerejas šeit, starp citu, ir ārkārtīgi kārdinošas. Te ir tādi cepumiņi un šitādi cepumiņu, tādas un šādas smalkmaizītes, nemaz nerunājot par ļoti gardajiem un garajiem kārtainās mīklas rullīšiem, kuros iekšā sastampāti spināti. Diemžēl cenas ir milzīgas. Cepumi maksā no 32 līdz 45 lirām par kilogramu (aptuveni 10 līdz 15 lati). Bet varbūt labi vien ir, ja būtu lētāk, iespējams, no cepumiem vien pārtiktu.

P.S. Nav jau gluži saistīts ar beķereju, taču šodien atkal mielojos ar Balik ekmek - maizīti, kurai pa vidu svaigi cepta zivs un salātiņi, gardi gan, kā teiktu Aijiņa un Haralds :)

piektdiena, 2009. gada 18. decembris

Disco boy

Zajačka aizvadīta mājās, apkārt viss kluss un dīvains. Paspējām pie šīs lieliskās ciemiņas pierasts. Bet nu neko, pēc lieliskās nedēļas man ir kaudzēm priekpilnu iespaidu un, rādot šo skaisto pilsētu Aijai, man tā vēl vairāk iepatikās. Šeit ir tik skaisti, daudzveidīgi, krāsaini, kontrastaini, pretrunīgi! Brauciet ciemos, kur gulēt ir, un man šķiet, ka esmu ļoti laba gide :)
Varu atklāt vienu mazu daļiņu no Zajačkas ciemošanās nedēļas - viesojoties varen dīvainā studentu un jauniešu bārā, mēs tikām pie jaunas dungādziesmiņas, kas Stambulā esot diezgan populāra. Man nedaudz atgādina Pitera Naļiča lielisko gabalu par ģitāru.
Brīdinājums: gan jau ka arī jūs pie pirmajiem vārdiem rauksiet degunu par to, ko tā Ernestīne te saklausījusies, bet pēc tam dīdīsieties līdzi. Tā ir tikpat lipīga kā košļene, nevaru tikt vaļā jau vairākas dienas :)

Patīkamu klausīšanos!

ceturtdiena, 2009. gada 17. decembris

Kur ir pazudusi Ernestīne?

Dārgie bloga viesi!
Jau pamanījāt, ka pēdējās dienās šajā blodziņā no Ernestīnes ne ziņas, ne miņas. Neuztraucaties, viņa ir pie labas veselības, kārtīgi ēd un pavada laiku Stambulas svaigajā gaisā kopā ar šīs ziņas autori Zajačku. Drīz jau drīz Ernestīne būs atkal kopā ar jums un dalīsies kārtējos iespaidos par šo burvīgo pilsētu.
Ja nu kādu tas interesē, tad brokastīs mēs šorīt ēdām baklavas ar šokolādi. mmmmmm :))))
Sveiciens visiem - arī manai mammai un tētim :*
Bučas!
Zajačka

sestdiena, 2009. gada 12. decembris

Kāzu kleitu mode


Kādu dienu pastaigājāmies pa Kadikoju un iemaldījāmies kārtējā tematiskajā ieliņā. Man ļoti patīk, ka šeit lielākoties vienas šnites veikali iekārtojušies uz vienas ielas. Vajag aiziet pie friziera? Lūdzu - ej uz frizētavu ielu! Gribi pievīlēt atslēgu? Desmit minūtes, un esi klāt atslēgu vīlētāju ielā. Viena no interesantākajām ieliņām, ko šeit esmu redzējusi, ir kāzu ielūgumu iela Sultanahmetā. Kādus tik ielūgumus tur nevar atrast - ar bantītēm, spalviņām, kristāliņiem, akmentiņiem, gliemežvāciņiem un visdažādākajā krāsu gammā, populārākā, protams, ir rozā. Man nudien gribētos noskaidrot, vai tiešām kāds tos arī izmanto. Bet, ja tāda iela ir (turklāt diezgan gara), tad laikam jau ir arī pieprasījums. Arī grāmatnīcas un kancelejas preču veikali ir sarindoti teju blakus. Man šāda sistēma ļoti patīk, jo nav jāpavada puse dienas skraidot pa kancelejas preču veikaliem, lai atrastu smukāko kladi par vislabāko cenu. Tas gan nenozīmē, ka attiecīgie veikali atrodas tikai uz attiecīgajām ielām. Pa kādam ir arī netālu no mājām, tiesa, tie lielākoties ir mazi, steidzamai vajadzībai, tā teikt. Šeit ir arī ļoti daudz mazu pārtikas veikaliņu un mazu sadzīvē vajadzīgu lietu veikalu. Nu, piemēram, ja man pēkšņi izdeg spuldzīte, savajagas jaunu pagarinātāju vai, nedod Dies', kādu skrūvi vai dībeli, Rīgas centrā nav variantu, jāskrien uz mašīnu vai sabiedrisko transportu un krietnu pusstundu jāraujas ārā no pilsētas, lai tiktu līdz K-Rautai vai Depo. Šeit man ir jāiziet no mājas, jāaiziet līdz ielas galam un klāt esmu, nu tik vēl arī jāizdomā, kā pateikt, ka man, redziet, dībeli savajadzējies. Bet ko nu par dībeļiem. Īstā stāsta temats ir kāzu kleitas. Lūk, kādas baltās kleitas te piedāvā!

Ja Latvijā nebalta kāzu kleita ir jāšūdina vai jāpasūta īpaši, tad šeit var izvēlēties visdažādākos toņus - sarkanas, rozā, arī zilas un zaļas. Reiz pat skatlogā redzēju kuplu un ļoti skaistu melnu kleitu, tā laikam kādai drosmīgai vietējai gotu meitenei, nu vai arī kādai, kas precas pret savu gribu.

Mani ļoti pārsteidz kleitu kuplums. Nu milzīgas! Īpaši kuplas kleitas piedāvā Grandbazārā. Tur gan arī paradokss - kuplo un grezno kleitu veikalos iekšā lielākoties gāja lakatos tērptās meitenes. Bet kleitām ir dziļi dekoltē, atkailināti pleci un tamlīdzīgi pikantumi.

Mana favorīte ir šī kleita. Skaista un vienkārša. Ja noņemtu tās spalvas un spīguļus, ļoti labprāt tādā aizdotos uz kādu balli. Varbūt pat uz to viesnīcpili, par kuru sapņoju iepriekš?

Šī kleita man liek domāt par origami. Ja godīgi, arī par to, cik daudz baltu rozīšu es no tā auduma lēruma varētu uztaisīt :)

Tādas lūk kleitiņas. Kura jums patīk vislabāk?

piektdiena, 2009. gada 11. decembris

On tane baklava.

Desmit gabaliņi garšīgākās Namli baklavas (trīsstūrveida ar pistāciju skaidiņām pa virsu), tieši tas mūs gaida brokastīs. Mācos turku valodu no baklavu svērēja - tagad zinu, kā ir gabaliņš, un man ir aizdomas ka arī uzredzēšanos beidzot esmu iemanījusies pateikt puslīdz pareizi. Ijakšamlar!
Nolēmu turku valodu nemācīties, jo neuzturēšos šeit gana ilgi, taču vakar bija viena no reizēm, kad šo lēmumu nožēloju. Man nudien kādreiz gribētos pieiet klāt turku vīriešiem, kas acīmredzami runā par mani un papildina šo nodarbi ar glūnīgiem skatieniem, un skaidrā turku valodā pateikt viņiem, ka tā nu gan nav pieklājīgi.

Smuksoliņi

Atpakaļceļā no Nişantaşı pavisam nejauši uzgājām divus parkus. Dīvainā kārtā abi bija gandrīz tukši. Liela, skaista, zaļa teritorija, kur atvilkt elpu, ieelpot gaisu, piesēst, iedzert tēju un pat pavingrot uz parkā izvietotajiem trenažieriem, ja sagribas. Kokos vēl aizķērušās i zaļas, i dzeltenas lapas, tālumā spīd kafejnīcu un pilsētas ugunis. Pa labi un pa kreisi strūklaku uzpariktes, kas gan diemžēl vairs nedarbojas. Soliņam pāri slīd gaisa tramvajiņš. Tālumā pa skrienošam sunim un viņa saimniekam. Garām laiski aizstaigā pārītis. Viss kluss un mierīgs.

Stambulas jaunie mākslinieki paspēlējušies ar ideju par parka soliņiem un, lūk, kādus jaukumus izveidojuši.

Jap, šādi džigiti te arī ir sastopami - tādā pozā, tādā apģērbā un tādu saviļņojošu skatienu acīs :)

Man vienmēr ir gribējies ietikt gleznā. A bet lūdzu, jaunkundz!

Un te Maçka parkā. Nedaudz atgādina Gaudi soliņu Guell parkā.

ceturtdiena, 2009. gada 10. decembris

Fashiontastic @ Nişantaşı

Pamuks savā atmiņu grāmatā par Stambulu vairākkārt piemin Nişantaşı - rajonu, kurā uzaudzis. Tūristi to pat dēvējot par Orhan Pamuk's neighbourhood. Tā kā grāmatas noskaņa, manuprāt, bija pilna pelēkās krāsas, miglas, dūmu un pustumsas (taču ne negatīvā nozīmē), tādu arī iedomājos šo rajonu. Taču izrādās, ka tur izskatās tieši pretēji visām manām asociācijām. Apbruņojušies ar Inutas blogā lasīto un internetā atrasto informāciju devāmies izpētīt, kas tam Stambulas smalkākajam un bagātākajam rajonam vēderā.
Jau pie pirmās zīmes Nişantaşı virzienā apkārtne mainās, un pārdevēju piebļautā Stambula pārvēršas klusākā un izsmalcinātākā pilsētā.


Krāšņas kafejnīcas, skaisti tērpti viesmīļi sniegbaltos kreklos un melnos tauriņos, izcilu stāju un pievilcīgu smaidu. Šeit ir tā Eiropa, pēc kuras sirsnīgi ilgojos Stambulas dzīves sākumā. Šeit ir eiropeiskas mājas, eiropeiskas mašīnas, eiropeiskas smaržas, eiropeiski veikali, eiropeiski dzīvokļi un eiropeiski cilvēki, šeit turki ir izveidojuši īstu Eiropas modelīti. Šeit pārdevēji ir pašcieņas pilni, neviens neuzbāžas un aiz rokas nerauj iekšā veikalā.


Šeit bagātība sadzīvo ar pieklājīgu pieticību. Pie Louis Vuitton veikala sēž simitu tirgotājs, kuram pretī iekārtojies loterijas biļešu pārdevējs. Vīrietim vienā rokā LV maisiņš, otrā simits. Šeit suņi staigā tikai pavadās. Vienīgo bezsaimnieka suni pat nevar nosaukt par bezpajumtnieku, jo viņam, turpat uz ielas, ir sava būda. Šeit kaķu ir tik maz, ka teiktu, viņu šeit nav vispār.


Uz lielajām ielām neredzēju nevienu sievieti lakatā, toties pilnas ielas blondīnēm un gaišām brunetēm, visas kā vienas ģērbtas ļoti modīgi un no mugurpuses varētu viņas noturēt par parīzietēm, londonietēm vai berlīnietēm. Visriņķī lēdijas, kas eleganti nes brūno un melno krāsu, tumšas saulesbrilles un pamatīgas somas. Un kā nu ne, šis esot viens no nozīmīgākajiem iepirkšanās rajoniem. Visu svarīgo zīmolu veikali izkārtojušies lepnā rindā, skaists turks (vīrieši šajā rajonā ir krietni pievilcīgāki, nekā citur) lepni liek mākslīgās skujas pie Cartier veikala, ielas pilnas Ziemassvētku rotājumiem (khemmm, skaitā un izskatā krietni pārspēj Rīgas ikgadējo rotu svētkos). Lasīju, ka vasarā tūristes (un tūristi), atbraucot uz šejieni, varot noķert lielu pārsteigumu - ja citās pilsētas daļās tomēr skaitās pieklājīgi neģērbties pārlieku atkailināti (neviens jau uz tikumības policiju neved, taču uzkrītošie skatieni ir ļoti nogurdinoši), tad šeit varot vērot iespaidīgu vietējo kājiņu un vēderiņu parādi. Bet tagad ir ziema, un visi tinas šallēs un mēteļos. Mans dienas prieks bija sieviete, kas no galvas līdz kājām ģērbusies zaļā (Deičīt, tev noteikti patiktu) - tik skaisti saskaņotus toņus es šeit Stambulā vēl nebiju redzējusi. Un vīrietis burvīgā vilnas mētelī ar skaistu šalli ap kaklu (atpūta acīm no Kadikojas džeku iecienītajiem Repšes stila uzvalkiem un svītrainajiem krekliem vai arī pusmastā nolaistajām hiphopa biksēm un uzkasītajiem matiem)! Vienvārdsakot, fashiontastic (nočiepu Mango reklāmvārdu).

Protams, ir arī kontrasti. Uz kādas ielas savu preci zirga ratos izlicis augļu tirgotājs (hmmmm, pirmais zirgs, ko redzu Stambulā), viņam garām traucas takši un jaguāri.

Kādā šķērsielā uz ielas satupuši vienkārši remontstrādnieki un remonstrādnieces un dzer tēju. Ubadziņš bez kājām lūdz naudiņu. Dziļākās šķērsielās savus ratus stumj metāla savācēji.


Taču atliek paspert pāris soļus mašīnu rūkoņas virzienā, un mēs atgriežamies turku Eiropā.



Ielas pilnas kafejnīcām, beķerejām. Un kanēļa un cepta cukura smarža! Mani ļoti iekārdināja Cafe de Paris, kas atradās cakainā mājā, kura iespiesta starp divām bloķēnēm (augšējā bilde), taču nolēmām, ka būtu dumji maksāt bargu naudu par to, lai Stambulā pasēdētu Parīzes kafejnīcā. Šādas tādas Parīzes noskaņas gan es dabūju. Divas no pastaigu ielām bija kā pa taisno no Parīzes izrautas un, laimīgā kārtā, parīziskie bomži un neglītie pagrabstāvu veikali netika teleportēti līdzi uz Stambulu, tāpēc skats bija teju labāks kā oriģinālā. Starp citu kafejnīcas šajā rajonā izskatās ļoti franciskas, dažām pat pie ieejas plāksnes rakstīts teksts franču, ne turku vai angļu valodā. Un, protams, tās sauc par brasserie, nevis kaut kādas cafe. Interesanti, ka šajā rajonā redzēju ļoti maz ārzemnieku, tātad šī Eiropa ir domāta pašiem turkiem.


Lasīju, ka šeit norisinās Orhana Pamuka jaunā romāna The Museum of Innocence darbība. Rakstnieka kungs nākamgad plānojot šepat atvērt Nevainības muzeju, kā veltījumu lietām, kas viņam sniegušas iedvesmu grāmatas rakstīšanas laikā. Romānam ir 87 (vai 83) nodaļas, un muzejā būs tikpat lietu - pa vienai no katras nodaļas. Biļete uz muzeju būšot iedrukāta grāmatas eksemplārā. Ļoti ceru, ka nākamgad Pamuka kungam nozīmē janvāra sākumu, tiešām gribētos redzēt šādu izstādi. Pirms tam gan jāizlasa Snow.

Man patīk, ka Stambulai ir tik daudz seju. Šajā pilsētā tiešām ir viss. Vajag tikai zināt, ko gribi, un pēc tam uzzināt, kur meklēt.