pirmdiena, 2010. gada 11. janvāris

Lost in translation

Neatceros, kad pēdējoreiz tik daudzkārt nopūtos un novilku: Shoot me!
Mans dienas (ne)prieks:
"Pret to modernās liberālā morāles piekritējs iebilstu šādi: konkrētos likumus, kas formulēti atbilstoši noteiktu sabiedrisku institūciju interesēm, par morāles likumiem ļauj uzskatīt fakts, ka tie ir tikai universālu un vispārīgu morāles likumu pielāgojums un ka indivīdi ir patiesi tikumiski atkarā no tā un tiktāl, ciktāl viņi attīstījušies no sociālo konkretizētas universālo un vispārīgo morāles likumu lietošanas līdz to kā universālu un vispārīgu izpratnei."

Šis teikums man atgādina valodnieku mūžveco un bezcerīgo cīņu pret gariem un sacakinātiem teikumiem un to rakstītājiem :)
Varbūt kāds nogarlaikojies tulkotājs/tulkotāja grib to prieku pārtulkot? :)

Panorāma

Pirms pāris dienām devāmies aplūkot pilsētas panorāmu no Uskudaras augstumiem (vēl viens Āzijas puses rajons). Mja, dzīvoju piecpadsmit minūšu ilga brauciena attālumā no turienes, bet tā arī vēl nebijām aizbraukuši. Tad nu vienu dienu izpētījām interneta resursus, izstaigājām Kadikojas autoostu, meklējot īsto piestātni, un ierāpāmies autobusā. Pusstundu kratījāmies līdz vajadzīgajai pieturai (tas, ka nerunāju un nesaprotu turciski man traucē tikai divās situācijās - kad mani aprunā vīrieši, kuriem gribas pateikt kādu biezu un pamācošu vārdu un kad kaut kur ir jābrauc autobusā, jo pieturu nosaukumus saka tikai tramvajā, bet autobuss vienmēr ir tik pilns, ka vajadzīgo nosaukumu uz pieturas būdas (ja tāds tur vispār ir) saskatīt ir neiespējami) un tarāā - Kamlicas kalniņš klāt - pāris apmulsuši skatieni, mēģinot izdomāt, kurā no diviem pauguriem rāpties, krietns brīdis, elšot un stenot, un esam galā, tieši laikā, lai aplūkotu skaistu panorāmu (klikšķiniet uz bildes, lai apskatītu pilnīgāk)

un noskatītos vienu no skaistākajiem šeit redzētajiem saulrietiem.

Pēc tam uzstāju, ka mums jādodas lejā no kalna pa citu ceļu (jo man šķita, ka tā būs taisnāk)... tas beidzās ar pastaigu līdz Kadikojai (jo nokāpām lejā un nonācām ellē ratā), kas bija ļooooooti ilga un kājas sāpinoša :)
P.S. Te ir divi Camlica kalni - viens ar skatu uz Marmora jūru (uz kura uzņemtas šīs bildes), bet otrs atrodas tieši blakus un veras uz Bosfora tiltu un Stambulas moderno Eiropas pusi. Vispār jau mūsu plāns bija uzkāpt tajā, kurā neuzkāpām, bet turki nemāk izlikt skaidras norādes un mēs tās pašas, kuras ir nemākam salasīt :)

sestdiena, 2010. gada 9. janvāris

Top 3

Jo ilgāk šeit dzīvojos, jo vairāk man patīk gandrīz viss, ko te redzu. Taču trīs vietas ir īpaši ieķērušās sirdī - pirmā ir viss par un ap Modu. Man patīk skats, ko rītos un vakaros redzu, ejot uz "dārgo" veikalu, kuru tik bieži apmeklējam, jo tas ir vistuvākais mūsu mājām. Vai nav lieliska kombinācija - aiz veikala ir Starbucks, pretī veikalam ir burvīgi smaržojoša beķereja, bet taisni priekšā Marmora jūra visā savā diženumā un pelēkumā?

Līdzināt visā platumāTā kā Stambulas atslēgkrāsa ir pelēka (nez, ar kādu krāsu Stambula asociējas cilvēkiem, kuri ir mazākas guļavas par mani? Tikai šodien man radās aizdomas, ka pelēko redzu tik daudz tāpēc, ka krāsaino un saulaino dienas cēlienu noguļu), visbiežāk skats uz jūru ir pelēks - ūdens, mols, otrā krastā redzamās mājas un pat kaķi, kas apsēduši molakmeņus un maskējas tā, ka ir knapi pamanāmi. Pelēki un skaisti. Mierīgi. Šī skata man ļoti pietrūks.

Otrā vieta ir Ortakoja, par to jau es šeit esmu dziedājusi un dziedājusi. Pavisam nopietni, ja brauksiet uz Stambulu (vispirms pastāstiet man un ņemiet mani līdzi!) un neesat tur vēl bijuši, veltiet šim rajonam dienu, un ieraudzīsiet citu Stambulu. Burrrrrvīgu! Mums ir plāns svētdien no rīta piecelties (khem,khem) un doties uz turieni piedzīvot stambuliešu rītu, ar rīta skatu uz Bosforu, baložu barošanu, kaķu murcīšanu, mošejas izpētīšanu un rokdarbu tirgus uzmeklēšanu.

Bet trešā vieta ir kārtējā ieķeršanās no pirmā acu skatiena. Arnavutkoja.

Tur ir viss, kas man tīkams - ūdens, laiviņas, makšķernieki (oj, kā manam tētītim patiktu!),
mazas, līkas ieliņas, šķības, greizas mājiņas ar stāstu,

lielas, greznas mājas ar stāstu,

pa labi, pa kreisi koku mežģīnes,

nekādas uzbāzības

un pa smieklīgam un draudzīgam sunim.
Tur aizgājušo laiku varenību es izjūtu krietni vairāk nekā Sultanahmetā. Laikam tāpēc, ka atmiņā iespiedušās Pamuka aprakstītās koka savrupmājas Bosfora krastā jeb yalis, kā cilvēki tur vadījuši vasaras, kā mājas viena pēc otras brukušas kopā vai degušas.
Neatceros, vai esmu par to minējusi, bet Pamuks arī raksta, ka iemīļots stambuliešu sarunu temats ir kuģu katastrofas Bosforā. Nu par to es neko daudz nezinu, taču peldot prāmī pa šiem dziļajiem ūdeņiem diezgan blīvā kuģu satiksmē ne reizi vien ienācis prātā, nez kā nu tagad būtu, ja kuģi saskrietos, vai prāmi pievārētu vējš un pasažieri kā no tāda slidkalniņa ieripotu ūdenī. Varu derēt, ka ne es vienīgā tāda, tāpēc arī nedaudz izprotu kāri uz runām par katastrofām, galu galā tipiski cilvēki vien esam.

Tikko sapratu, ka man pietrūks vēl kaut kā - lūgšanu dziesmu. Dumji jau sanāk - neesmu musulmane, un man nav ne jausmas, ko tie vīriņi tur dzied, bet skaņa uzrunā.

Turkish pizza

Vai nav smuka? Tā gan nav turkish pizza, bet gan omlete-šmomlete, ko Mārītis gatavo ļoti īpašās dienās (kad ir ļoti apvainojies, bet neatceras, par ko), kuru par laimi nav daudz. Nēēēēnormāli garšīga. Vispār man ir ļoti paveicies - man nepatīk gatavot un sanāk diezgan slikti, bet viņam patīk un sanāk diezgan labi, murrrr....

Bet pietiks par omletēm, pastāstīšu par turku picu. Kaut kur lasīju, ka turki izdomājuši, nav ko te mēģināt itāļus atdarināt, tāpat nekas labs nesanāks, labāk uztaisīs savu versiju par picu - lahmačunu (nu vai kaut kā tā, turku īpašvārdu atveidē es pamatīgi improvizēju). Tas ir otrs labākais džankfuds pēc kebaba, turklāt vēl lētāks (dārgākais, ko esmu redzējusi, maksā 2 liras, lētākais - vienu).

Plāna, plāna un kraukšķīga mīkliņa, plāna kārtiņa ar tomātu mērcīti un tikpat plāna kārtiņa ar malto gaļīti (tas ir pilnīgi saprotami, jo maltā gaļa te maksā šausmīgi dārgi, īsti nesaprotu, kāpēc tā, bet pamatīgās cenas dēļ es jau otro mēnesi dzīvoju bez Boloņas mērces). Tam visam klāt sakapāti salātiņi, sarkanie sīpoli un tučtuč tomāta. Ja lahmačunu ņem līdzi, to sarullē kā lavaša kebabu ar salātiem vidū, ja ēd uz vietas, salātus smuki ieliek trauciņā, lai latvieši pirmajā reizē mēģina izdomāt - būs vai nebūs par tām piedevām jāmaksā :)

ceturtdiena, 2010. gada 7. janvāris

Mūsu midzenis

Kad ieraudzīju Māra sameistarotās un Rezas diriģētās mūsu dzīvokļa bildes, sagribējās padalīties un parādīt, kādā miteklī dzīvojam.
Mēs pamatīgi sasmējāmies, kad ieraudzījām mūsu dzīvokļa sludinājumu kreigslistē (jūs par tādu esat dzirdējuši? man nebija ne jausmas, bet izrādās, šis pakalpojums ir ļoti populārs teju visā pasaulē, izņemot Latviju un Ukraini, kaut kas līdzīgs mūsu ss.lv).
Te citāti no sludinājuma ar manām tipiski latviskām piebildēm iekavās:
Newly renovated
(hmmmm, pirms mūsu ievākšanās te tiešām tika veikts remonts - ir nokrāsotas sienas, paremontēta vannasistaba un virtuve. Vistiešākais remonta apliecinājums ir linoleja grīda, kura joprojām ir klāta ar pamatīgiem baltas krāsas pleķiem, kuru dēļ izslaucīta un neizslaucīta grīda izskatās vienlīdz netīri), it has a large and spacious living room (tā tiešām ir liela, salīdzinot ar pārējām dzīvokļa telpām, taču visi dzīvokļa iemītnieki tajā ērti satilpt nevar). Es tiešām nevaru beigt brīnīties, kā kaut ko ne pārāk glītu var pārvērst daži nieki (šajā gadījumā gultas pārvalki, zem kuriem paslēpt vecus un netīrus dīvānus, baltas ķīniešlampas, ar kurām radīt kičīgumu, un īstais leņķis un apgaismojums bildei, jo dzīvē nu neeeemaaaz nav tā, kā izskatās attēlā)


An
American style kitchen (dīvaini....es ticu stereotipam, ka tipisks amerikānis izskatās tik liels, kā filmā Reiz Brigē, bet mūsu virtuvē divi cilvēki viens otram ir tik tuvu, ka sajūtos neērti no tā, cik cieši saskaras mans un dzīvokļbiedra dibens, kad es mēģinu nomazgāt krūzi, bet viņš cep vakariņas). Nav melots arī par to, ka dzīvoklī ir viss virtuvei nepieciešams, galu galā, vai tad neass nazis joprojām nav nazis, vai tas pats nazis kļūst mazāk nazis, kad pēc sparīgas sviesta smērēšanas uz maizītes, spals paliek manā rokā, bet uzgalis kārtējo reizi aizlido pa gaisu, un vai elektriskā tējkanna ar saplīsušu ieslēdzēju pārstāj būt elektriskā tējkanna?


A comfortable bathroom (mhm, žēl, ka sludinājumā nekas nav teikts par to, ka pēc dušošanās visa telpa pludo ar hlorūdeni, jo duškabīne pielīmēta ar caurumainu silikonu, bet notekūdens caurums ir noslēpts aiz poda, tāpēc tur nevar iestumt ūdeni ar slotu, toties vasarīgās dienās var dušoties un pa lodziņu saklausīt baložu dūdošanu) and a laundry room (būcenis veļasmašīnas platumā, kurā nav gaismas)

3 bedrooms (tā lejā ir mūsu istaba, kurā Reza dāsni sastūķējis četrus plānos un četrus biezos aizkaru gabalus un vēl visādus krāmus, kas to padara mājīgāku, bet man solīto spilgto spuldzi gan viņš laikam iegādāsies tad, kad mēs izvāksimies), a small covered balcony (kurā pietiek vietas gāzes katlam un slotu spainim) and a fast internet in the whole apartment (vot par šito gan es varētu Rezam iekniebt - mēs ne tikai dalām internetu ar augšstāva kaimiņu, bet tas ir vēl lēnāks par gliemezi un viesistabā nav vispār)

Kā garnējums uz kūkas ir stāsts par to, cik ļooooti tuvu no mūsu dzīvokļa ir līdz jūrai, ostai un bāru ielai, tiesa, arī šajā lieta viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās - ja pārvietojas Aigara Fadejeva sacensību solī, tad minētās vietas patiešām ir ļoti tuvu.
Garnējums uz garnējuma ir tas, kas darās mūsu smēķētavā. Tātad - tā ir tāda kā niša ar četrām sienām mājas augstumā (tā kā vertikāls, kantains tunelis), kura reāli ir pieejama tikai pirmā stāva iedzīvotājiem, mums. Nišas augšpusē zem stikla jumta notekcaurulēs ir iekārtojusies baložu ģimene, kura... kakā uz smēķētavas grīdas. Pirms jaungada Māris visu smuki izmazgāja, bet pēc jaungada sapratām, ka tīru grīdu tie putni pieķēzī ar vēl lielāku sparu. Tagad uz šīs nišas grīdas krīt ne tikai paklāji no augšējiem stāviem, ne tikai koka lāpstiņas no augšējo stāvu virtuvēm, bet arī putnu izkārnījumi un reizēm arī pa kādam beigtam putnam. Lūdzām, lai Reza parunā ar mājas pārvaldnieku un pa visiem kopā nokārto putnu pārvākšanos (galu galā Stambulā ir silti un tā varētu paglābt vēl kāda baloža dzīvību), bet kaimiņi teica, ka putnu padzīšana piesaukšot nelaimi. Tā lūk.
Taču....man te patīk. Man patīk šis rajons, tīri labi patīk šis dzīvoklis un vēl labāk patīk Reza. Un, ieraugot Stambulas reklāmbildes par godu tās 2010. gada kultūras galvaspilsētas statusam, nospriedām, ka mūsu midzeņa bildes nu nemaz nav maldināšana, jo oficiālajos Stambulas reklāmas attēlos pie Sofijas katedrāles ir piefotošopots Bosfors un automaģistrāle, Galatas tornis ir iebāzts Bosfora viducī un sataisīti vēl visādi zili brīnumi. Galvenais to visu uztvert ar humoru, un mums līdz šim tas padodas pārsteidzoši labi.
P.S. Bildē redzama mūsu starptautiskā, laimīgā ģimene un citi cilvēki Ziemassvētku pasākumā. Blondā meitene labajā pusē ir zviedriete Lova, aiz viņas slēpjos es, blondais puisis ir Lovas draugs amerikānis Nātans, viņam blakus sēž turku puika, kura vārdu nekad neatceros, taču zinu, ka viņš ir ļoti jauks, turklāt topošais tulks/tulkotājs, viņam blakus sēž varen spriganā un vitālā Lovas māsa Mika, kura apgūst dzimtes studijas, bet viņai blakus.... uzminiet, kas? Jap, mūsu mīļais Reza :) Mārītis, kā jau tas bieži gadās, ir aizkadrā.

Anna no "Zaļajiem jumtiem"

Ehhh....tikko noskatījos otro filmu par Annu no Zaļajiem jumtiem. Vēl tagad atceros, kā kādā no bērnības dzimšanas dienām Lilijas tante man uzdāvināja pirmo grāmatu par Annu. Un cik ļoti man gribējās turpinājumu. Un kā priecājos, to pavisam nejauši ieraugot Jelgavas centrālajā grāmatnīcā (kura tagad ir zaudējusi seno laiku burvību, vienīgais, kas tur joprojām saglabājies, ir īpašais papīra un vaskoto grīdu aromāts un tās pašas pārdevējas), un kā skrēju mājās pakaļ naudiņai, lai to nopirktu. Un cik ļoti gaidīju un sajūsminājos par katru nākamo. Kopā astoņām. Tā laikam ir vienīgā grāmata, kuras astoņi turpinājumi man ir vienlīdz labi patikuši. Un pirmā grāmata, kuru lasot, ieinteresējos par tulkošanu, jo nebija ne jausmas, kas ir superintendants. Tā mazā nedaudz uz nerviem krītošā, pļāpīgā un sapņojošā meitene bija diezgan nozīmīga manas bērnības daļa. Tikpat svarīga kā Kuzja, Karlsons un Pepija Garzeķe. Man šķiet, ka no Pepijas un Annas esmu aizņēmusies mīlestību pret sarkanu matu krāsu un vasarraibumiem.
Un pavisam, pavisam nejauši uzgāju grāmatas ekranizācijas. Viena no tām izglāba manu vārdadienu, bet otra manu šodienu. Filma ir dikti jauka, nav nekāda lielā māksla, bet... bērnībai jau nemaz nav jābūt mākslas filmai.
P.S. Un es nevaru sagaidīt, kad tikšu pie Tutū datora un filmas par Mēriju Popinsu. Arī tā kašķīgā un bozīgā būtne (Mērija Popinsa, nevis Tutū) man vienmēr ir patikusi (tāpat ka Tutū).

Bilde no http://saxilbyyear5.wordpress.com

trešdiena, 2010. gada 6. janvāris

Kafejnīcas

Man vienmēr ir patikušas kafejnīcas un beķerejas, un kūkotavas. Krietni labāk par bāriem un klubiem. Tā teikt, vienmēr labprātāk iemainīšu kokteili pret labi pagatavotu kafiju un bulciņu vai kūkas šķēli. Ja vēl kafiju papildina labs un pārdomāts interjers, tad esmu pavisam priecīga. Arī šeit mēģinu atrast vietas, kuru vide mani uzrunā. Apmeklējuma topa pirmo vietu ieņem Starbucks - tā kā neesmu ne turku, ne šķistošās kafijas cienītāja, meklēju vietu, kur var dabūt milzīgu kafijas tūtu. Un Starbucks ir īstā vieta - daudz, labi, salīdzinoši lēti, vienmēr laba mūzika un no terases var baudīt skatu uz jūru. Tomēr man patīk personiskākas vietas.

Nu, piemēram, mans pirmais un mīļākais atklājums Stambulā - Kybele. Uz to vietu kāru aci noskatījos jau pirmajos šīs pilsētas apmeklējumos. No ārpuses koša un traka un nedaudz atgādina gaisotni, kura valda Fontēna viesnīcās Liepājā. Laba kafija, gards vīns, griestos piekārtas turku retro lampiņas un fonā bieži skan džezs. Turklāt viņi piedāvā vidi dažādām gaumēm - vasarā var sēdēt jumta terasē, ucināties ar štata kaķīšiem, priecāties par krāsu sprādzieniem interjerā un malkot tēju, ko papildina ar ūdenspīpi, mazā šaurā tējotavā, kuras sienas noklātas grāmatu plauktiem. Ja sagribas ko svinīgāku, jāiet ar draudzenēm kafijot un kūkot iekštelpās - mīksti līkkājainie krēsli, jau pieminētās lampiņas, veldzējoša pustumsa un viesmīļi, kuri no tavām acīm nolasīs visas iespējamās vēlmes - gan esošās, gan neesošās. Te ir arī viesnīca, pēc bildēm spriežot pilnīgi manā gaumē :)

Vēl viena jauka vieta, kur pakūkot turku gaumē ir Carlul Ali Pasa (uzrakstīts pilnīgi nepareizi, bet turku alfabēta smalkumos nemaz negrasos ielauzties). Tā ir šīšotava un tējotava. Dzeram tēju no mazajām tējas glāzītēm. Pīpējam šišu un skatāmies uz turku jaunekļiem, vīriešiem un onkulīšiem. Man dikti patīk onkulīši, jo no viņiem strāvo miers un nesteidzība. Kad sapīpējamies šišu, varam ieiet blakus esošajā suvenīru veikalā un papriecāties par turku lampiņām. Par tām lampiņām ir diezgan smieklīgi - esam turkiem prasījuši, kur turku lampiņas var dabūt lētāk nekā grandbazārā. Un viņi kasa galvu un prasa, ko mēs domājam, sakot "turku lampiņas", vai lampas no Ikea? Dāāāāāā, nu jā, ar lampiņām ir tāpat kā ar citiem aiz matiem pievilktiem suvenīriem, turku lampiņas pērk tādi tūristi kā es, paši turki lieto Ikea lampas :)

Trešā jaukā vieta ir kafejnīca ar "daiļrunīgu" nosaukumu - Cafe&Shop. Ieejot iekšā rodas sajūta, ka esmu atnākusi ciemos pie kādas vecmāmiņas. Viņu dīvānkrēsliņš ļoti atgādina dīvānu, kurš piederēja manai omai. Arī veco milzīgo radioaparātu atceros no bērnības. Pie sienām franciska paskata bildītes, ir arī pa kādam man mīļajam krēslam un cakainam nieciņam. Lieliska vieta, kur papļāpāt, palasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Tas viss man vēl padomā. Un tur pasniedz brīnumgardu salep.

Stambulai veltītā interneta portālā uzzināju par vēl vienu vietu. Jauku kafejnīcu uz Istaklal ielas. Agrāk tā bijusi kafejnīca snobiņiem, bet krīzes dēļ īpašnieki nolaidušies no saviem augstumiem un ievērojami samazinājuši cenas. Pie griestiem karājas kristālīga lampa, uz sienām ir flīzīšu gleznojumi, interjers man atgādina teātra kafejnīcu. Pie viena galdiņa puišu bariņš notiesā hamburgerus, pie cita galda pārītis malko vīnu, tālāk vīrietis dzer čaju un raksta...man tīk domāt, ka romānu. Tur vienmēr ir pārpildīts, jo iepirkšanās mekā Istaklalā nav daudz vietu, kur var paēst lēti un smuki.

Tā lūk, tas "īsumā.

otrdiena, 2010. gada 5. janvāris

Nieki

Šodien beidzot notika Tas! Man tiešām šķita, ka Tas nekad nenotiks. Vienmēr Tas brīdis bija vai nu pārāk ilgi jāgaida, vai tika palaists garām. Kas Tas ir? Brauciens ar Modas retro tramvajiņu! Tramvajiņš ir mazs, mīlīgs vagoniņš, kurš tikpat lēni un nesteidzīgi kā turks apmet elegantu līkumu ap Kadikoju un Modu. Pabrauc gar jūru, pačunčina gar ostu, iebrauc traksatiksmes ielā, tad iegriež operas un Mango ielā. Kā Māris smēja opera te nav šāda tāda - iespējams, tas ir lielākais opernams pasaulē, kurā nav orķestra :) Man tā uzparikte dikti patīk, nav jau tā, ka mēs dzīvotu šaaausmīgi tālu no ostas, bet ja visa diena pavadīta uz kājām un stutējot pielaikošanas kabīnes, tad tramvajs ir tikpat mīļi gaidīts kā Salavecīts Ziemassvētkos.


Šodien arī bijām uz Stambulas Modernās mākslas muzeju. Kā jau katrs sevi cienošs modernās mākslas muzejs, tas atrodas noliktavu rajonā. Joprojām nesaprotu, kāda muša man bija iekodusi. Es jau diezgan sen zinu, ka modernā māksla man ni un ni, bet vajadzēja taču par to vēlreiz pārliecināties. Klīdām pa plašām telpām, skatījām mākslu, un jo nesenāks mākslasdarba tapšanas datums, jo lielāks mans nu un? Mani tā pa īstam uzrunāja tikai viens darbs - skaisti apgleznotas durvis, kurās iedzīvināti dažādi cilvēki. Nu tiešām skaisti, ar krāsām, sajūtām un tipāžiem. Un vēl arī skats pa logu uz Bosforu bija burvīgs. Visādi citādi, mierīgi varēja bez tā pasākuma iztikt. Tagad es to zinu :)
P.S. Būs trakas laika pārmaiņas. Kaimiņmājā pirmajā stāvā dzīvo onkulis, kurš katru vakaru vienādā pozā skatās televizoru. Paskatoties uz viņu, varējām noteikt - jā, pasaulē viss joprojām ir pa vecam. Bet šodien viņš šņauca degunu. Tātad būs barga ziema.

svētdiena, 2010. gada 3. janvāris

Gribu ēst

Ehhhh....nu ko lai dara tad, kad dikti gribas ēst un negribas taisīt? Šāds garastāvoklis mani piemeklē katru otro dienu, jo ēst man vienmēr patīk un sanāk labāk nekā gatavot. Turku virtuves smalkumos paši tā arī neesam ielauzušies. Līdz šim mūsu kontā ir tikai divi paštaisīti varoņdarbi - manti (mazi turku pelmenīši) ar ķiploku jogurta mērci (šī pilsēta un Māris ar mani tiešām dara brīnumus, esmu ne tikai sākusi nebļaut, ieraugot, ka ēdienam tiek pievienots ķiploks, bet jau tagad zinu, ka man Latvijā pietrūks šeit nopērkamā dabiskā jogurta ar ķiplokiem) un mūsu versija par turku lavaša kebabu, kurā bija viss, kā pietrūkst tajos, ko par 2 - 4 lirām var nopirkt uz ielām - gana daudz tomātu, salātu un vistas, tikai lavaša izmērs sanāca tieši tik liels, ka mani jau sadzijušie lūpu kaktiņi pārplīsa, mēģinot to brīnumu mutē dabūt. Jaungada un Ziemassvētku laiks aizvadīts, tāpēc galīgi nav iedvesmas vēlreiz spaidīt mandeles un taisīt Valērijas burvīgo recepti vistai, kas sautēta sojas mērcē un mandelēs, par Vecgada vakarā pagatavoto vistu sarkanvīnā nemaz nerunājot. Starp citu, netieku gudra - vista sarkanvīnā un kanēlī skan smalki un otrajā dienā dienā arī tikpat smalki garšoja, bet kad no katla izņēmām viegli zilganu vistas kāju, acis izbijās un, Mārim par prieciņu, nolēmu ēst tikai dārzeņus. Nez, zilganums atkarīgs no sarkanvīna kvalitātes? Proti, ja to vāra vīnā, kurš maksā 5 liras (akcijas cena), nav ko gaidīt, ka vista būs mazāk zila par manu mēli pēc šā vīna malkošanas?
Pārslas jau vakar nograuzu tāpat, bez piena, maizes nav, līdz gaļas vai zivju kebabam tālu jāiet, bet piemājas veikalā ar karti norēķināties nevar, tāpēc, vai nu jāčāpo līdz bankomātam (ļoti garas piecas minūtes) vai jāpaliek bez šokolādes cepumiem.

Īstenībā šobrīd man visvairāk gribas mammītes sutinātos kāpostus, tētīša taisīto kartupeļu biezeni, kam pa virsu uzmest vienu riktīgu latviešu karbonu, to, kuru Žajačka uzdāvāja Mārim Ziemassvētkos un kurš no Mārīša izvilināja smaidu līdz ausīm, kas nevienam turku pavāram līdz šim nav izdevies. Pēc tādām pusdienām es labprāt pie kafijas notiesātu Franču maiznīcas kruasānus, kurus tā pati burvīgā Zajačka pirms dažām nedēļām atveda uz Stambulu un Kāruma biezpiena sieriņus. Jap, man sāk gribēties uz mājām. Tikai negribas mainīt plus četrpadsmit pret mīnus četrpadsmit.

Bet ēst gribas joprojām, jāuztaisa tēja un jāpastāsta vēderam, ka 3. janvāris būs diētas diena. Kā nekā šodienas atslēgvārds ir slinkums.

It's a rainy day


Jaunais gads Stambulā sācies ar draņķīgu laiku. Tas mums laikam par to, ka Vecgada vakaru un pirmās Jaungada stundas varējām vienās jaciņās pavadīt pie trakojošā Bosfora. Stāvējām uz Kadikojas mola (bildē pa kreisi) un skatījāmies uz salūtu abās Eiropās. Smuki, tiesa, no divdesmitmiljonu pilsētas gaidīju krietni vairāk. No tā vakara jūras šļakatas ar katru vakaru kļūst arvien dusmīgākas un biedējošākas, bet aizpagājšnakt pamodos un pārbijos, ka sācies karš un kāds nelietis bombardē Stambulu. Nu ja, pērkons un zibens. Tā nu mums atkal lietus sezona sākusies - smidzina, smīlā, līņā, līst, gāž, gāž kā no spaiņiem un Jāņiem un tamlīdzīgi. Fonā vējš plosa palmas un jūra metas pret molu ar tādu spēku, ka brīnos kāpēc smukskatometra kafejnīca vēl stāv, kur stāvējusi.

Šādas pelēkās dienas ir pilnīgi absolūti nepiemērotas darbam. Abi gariem ģīmjiem meklējam sevī iedvesmu tulkojuma un esejas pabeigšanai. Nav jau nekāds brīnums, ka nesanāk - jau sen ir atklāts, ka šādos laikapstākļos ir jātup zem segas ar grāmatu vienā rokā, mīļoto cilvēku otrā un datoru kaut kur gultas galā. Kad apnīk lasīt un samīļoties, jāskatās filma. Starp citu, pirmo janvāri pavadījām multeņu, filmu un dīvāna zīmē. Arī es beidzot esmu redzējusi Korelainu un Madagaskaras Ziemassvētkus, taču vakara pērle bija turku filma Issiz Adam (angļu val.: Alone). Lieliska. Silti, silti iesaku. Lai gan filma ir turku, tajā nav gandrīz ne grama no cilvēku pirmajām asociācijām ar Turciju. Filmas darbība notiek Stambulā, sižeta centrā, protams, vīrietis un sieviete. Taču filma nav nekāda attiecību filma parastā. Tajā ir daudz garšas (jau trešo dienu domāju par burkānu-kanēļa kūku un ceru, ka man kāds no debesīm iemetīs rokās smuki iesaiņotu gabaliņu vai vismaz sarullētu recepti), smaržas, skaistuma, spirgtuma, smeldzes, sāpju, prieka un vēl kaut kā, kam nevaru atrast vārdus. Nedaudz atgādināja Vikiju Kristīnu Barselonu, bet šī ir smeldzīgāka. Pieskaras, manuprāt, augošai emocionālai tendencei cilvēkos - nespējā/nevēlmē pieķerties un dzīvot rimtu, laimīgu dzīvi. Vienvārdsakot, lieliska sastāvdaļa tādam vakaram, kurā negribas gluži skatīties ne saldu amerikāņu komēdiju, ne džārmušus, ne grīnevejus. Un... bija forši kadru maliņās saskatīt pazīstamas vietas, nu, piemēram, tās kāpnes Taksimā/Džihangirā, pa kurām reiz elsdama pūsdama rāpos augšā un pēc tam piecas minūtes mēģināju elpu atgūt, bet pirms dažām dienām uzlidoju kā pūciņa atceļā no bodītes, kuras saimniece man teica, ka varu viņai nest brošas tirgot.

Tagad fonā Pink Martini, pēc tam būs Au Revoir Simone un vēl pēc tam Gotan Project. Tā ir mana pelēko dienu mūzika, kura, cerams, iedvesmos tulkojuma pucēšanai.