pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris

Priekš kaķiem

Brrrr.... ko lai dara, ja gribas aizbraukt un pabildēt Taksimu, bet ārā tā līst, ka pasākums jāatceļ uz nākamgadu? Jāskatās uz kaķi, kurš paslēpies balkonā un jāpadalās ar kaudzīti no milzīgās kaķu bilžu kaudzes.
Tātad kaķi. Man tie ir visvisvismīļākie dzīvnieki. Nevaru beigt sajūsmināties par viņu pašpietiekamību. Kaķis ir tieši tāds mājdzīvnieks, kāds man vajadzīgs - nav pārlieku uzbāzīgs, nepieprasa pastāvīgas rūpes, piemurrā visu māju un ik pa laikam ļauj sevi samīļot. Kad izaugšu liela, man būs pūkaina, ruda kaķene vārdā Soņa. Tas jau ir izlemts.
Bet. runājot par Stambulas kaķiem, šis ieraksts ir veltīts divām burvīgām būtnēm - latviešu Andželīnai Džolijai kaķu jomā un vārdu burvei, kura mīļo i dzīvus, i figuratīvus kaķus. Uzminiet nu, kuras tās ir.
Stambulu pārapdzīvo ne tikai cilvēki, bet arī kaķi. To te ir pārpārēm - resni, tievi, raibi, vienkrāsaini, vienvārdsakot visām gaumēm. Lielākoties viņi ir klaidoņi, taču izskatās krietni apmierinātāki nekā klaiņojošie suņi. Viņi vienmēr vēlīgi ļaus sevi paglaudīt un neapmierināti iebļausies, ja kāds sagribēs aiziet prom, pirms kaķis saņēmis sev vajadzīgo mīļuma devu. Un vēl viņi vienmēr ir izsalkuši, jo saimnieku jau nav un uz veikalu un tirgu atliekām rindā stāv ne mazums minču. Viņi guļ visur - uz ielas, zem kokiem, uz mašīnām, uz palodzēm, zem miskastēm, starp akmeņiem, uz tirgotāju dīvāniem, uz kafejnīcu krēsliņiem, uz tirgotāju šallēm, taču ir ļoti pieklājīgi un neiet iekšā ne veikalos, ne tādās vietās, kur zina, ka nav gaidīti. Nu īsti džentlmeņi.
Šeit "daži" no man tīkamākajiem Stambulas kaķu portretiem:


















svētdiena, 2010. gada 17. janvāris

Sapnīšu piepildīšana

Iepriekšējoreiz rakstīju, ka bērnībā sapņoju būt par princesi, tad nu varēju iedomāties, kā gan tas būtu, klaiņojot pa Dolmabahči. Savukārt, Māris bērnībā sapņoja nonākt zemūdenē. Nu re.... pāris gadi pagājuši, un sapnis piepildīts, turklāt par nieka 4 lirām!
Šodien bijām ļoti interesantā muzejā (un ja es nosaucu muzeju par interesantu, tad tas tiešām ir īpašs - man parasti muzejos sāk nākt miegs jau desmitajā minūtē neatkarīgi no tā, vai tur ir interesanti) - kāds bagāts turku onkulis (vietējais Rokfellers) reiz izveidoja Transporta, rūpniecības un sakaru vēstures muzeju. Mmmmm.... varat trīsreiz minēt, kas gozējas pie ieejas, bet tāpat neuzminēsiet. Vēl viens no maniem bērnības sapņiem. Bijām tur pārāk vēlu, tāpēc nevarēju uzlekt rumaka mugurā, bet tas nekas, savu devu dabūju Parīzē. Pievērsiet uzmanību Ford zīmītei, kā nekā transporta muzejs taču :)


Pirmajā muzeja telpā skaistā rindā sastājušies gandrīz-retro automobiļi - i kadiljaks, i rolsroiss, i majestātisks mersedess un, protams, protams, prieciņš arī Mārim - Alfa Romeo Gullieta.


Redzējām arī turku versiju par moskviču un pavisam modernu turku žiguli (Māris pieprasa, lai es pierakstu, ka tas ir veidots uz Fiat bāzes un līdzība ar žiguli ir tāpēc, ka arī žigulis ir veidots uz Fiat bāzes, tā ja!) - ar spīdīgām gaismiņām un kitmobīļa salonu (Māris skaidro - šitādveidīgs salons bija Deividam Haselhofam kaut kādā tikai džekiem zināmā seriālā un Betmenam).

Muzeja mājaslapā rakstīts, ka bērni ir īpaši iecienījuši telpu, kur salikti visādi motori un, piespiežot podziņu, var redzēt, kā tie darbojas, kā kustas dažādi elementi un tamlīdzīgi. Lieki piebilst, ka šī telpa patīk ne tikai bērniem, bet arī diezgan pieaugušiem vīriešiem :)

Jauki, ka šeit padomāts arī par meitenēm, kuras nogurušas no motoriem - tur ir maza leļļu izstādīte, maza rotu izstādīte, kurpīšu modeļu un citādu sievišķīgu nieku kolekcija.



Un pēc tam pienāca TAS mirklis! Mēs devāmies iekšā zemūdenē. Pirms tam izlasījām paziņojumu, ka zemūdene paredzēta apmācītiem speciālistiem, tāpēc mums ir īpaši jāuzmanās šaurajās ejās, jācenšas neuzgrūsties asiem priekšmetiem un nesasist galvu. Protams, ka es uzdūros gan asam priekšmetam, gan apsitu galvu, gan gandrīz paklupu, lienot caur eju. Labi, ka ārā bija auksti, tāpēc neuzvilku jauno īso un uz asa priekšmeta saplēšamo kleitu. Bet....būtu jūs redzējuši Māri! Kad viņš ir dikti, dikti priecīgs, sejā parādās tāds ļoti patiess, nedaudz bērnišķīgs un ļoti aizkustinošs smaids. Pēdējoreiz es to redzēju, kad viņš uzzināja, ka Migrosā pirktās krāsainās Ziemassvētku lampiņas tomēr strādā.

Kur vien skaties visādi kloķi, pulksteņi un rādītāji, visa zemūdene pilna visādiem loriņiem un motoriem. Varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuru ausis varēja izturēt motora troksni un kurus nepārņem klaustrofobija guļot pie griestiem saspiestajās gultās. Tālāk redzamajā bildē Māris sūta sveicienus Naša Raša Žorikam jeb ģelajet dobrije glaza.


Protams, protams, viena telpa ir veltīta arī Atijam. Re, kāds viņam stilīgs tauriņš bija!


Un, iedomājieties, mēs dzirdējām viņa balsi! Jāatzīst, ka diezko pievilcīga nebija, kā tādai ķērkstošai tantiņai (lai turki man piedod šo nekaunību).


Un šie čemodāni! Tie man patīk tikpat ļoti kā līkkājainie krēsli un dīvāniņi!


Tā kā ieradāmies muzejā diezgan vēlu, paguvām aplūkot tikai dažas telpas. Viena no tām bija pilna ar veclaiku tramvajiem. Redzējām mūsu iemīļotā Modas tramvajiņa veco versiju, zirgu pajūga tramvaju...


...un sultāna tramvaju. Mmmmm...pilnīgi manā stilā - košs, krāsains,


un iekšpuse polsterēta gaiši zilā krāsā. Uh, šitādā es varētu braukt un braukt.


Un šeit bilde par godu manam tētītim. Ja tas bildē redzamais onka būtu dzīvs, viņiem būtu daudz par ko parunāt.


Kopsavilkums: muzejā kaut ko sev atradīs visi, gan pieaugušie, gan bērni. Ideāli būtu to apmeklēt saulainā pusdienlaikā - iekāpt Zelta raga līča kruīza prāmī (tie ir gan veci un graboši, gan moderni un graboši), aizbraukt līdz Haskojai, pa ceļam aplūkojot Stambulu no citas puses, izkāpt Haskojā, pavadīt pusi dienas muzejā un pēc tam atkal kāpt prāmī, lai aizbrauktu līdz Eyup un aplūkotu vienu no Stambulas reliģiskākajiem rajoniem un uzbrauktu Pjēra Loti pakalnā, kur, malkojot tēju, baudīt lielisku skatu lejup. Mmmm... es gribētu, lai man tas viss vēl tikai priekšā.
P.S. Kā noprotat pēdējās dienās steidzam izdarīt to, ko jau sen gribējām, bet agrāk šķita, ka vēl ir ļoti daudz laika. Tagad vēl vairāk novērtēju pastaigas pa Stambulu, skatos platām acīm uz visām pusēm un pilnu krūti elpoju pilsētas gaisu - mitrumu un aromātus, baudu tās skaņas - turku popu, tradicionālo mūziku, skaļos tirgoņus, mašīnu taurēšanu. Vienvārdsakot, sajūsminos par visu, kas man nepatika septembrī, un visu laiku jūtos sentimentāli skumīga.

Dolmabahče


Mēs to izdarījām! Mēs tiešām pamodāmies un aizbraucām uz turieni! Nočāpojām visu "šaaaausmīgi" garo gabalu no Bešiktaš piestātnes līdz pilij, mums pat izdevās biļešu tirgotājam iestāstīt, ka Māris ir students Turcijā (parastajiem ļaudīm ipar ieeju jāmaksā 20 liras, bet ISEC kartes īpašniekiem - 1 liru, Mārim diemžēl bija turku studentu apliecība parastā, un pirmajā reizē onka nicīgi mūs pasūtīja trīs mājas tālāk, kasījām galvas un nolēmām vēlreiz mēģināt paskaidrot, ka Stambulas pilī tā kā vajadzētu ņemt pretī arī turku studentu apliecības un izdevās!).

Pils ir grandioza un iespaidīga, liela un no vienas vietas klāta cakām un mežģīnēm. Ar lielu skaistu dārzu un mīlīgu strūklaku, kurā izslāpušais tūrists var nedaudz veldzēties.


Taču, manuprāt, skaistākais objekts dārzā ir vārti pie Bosfora. Pie paša Bosfora. Nu tā ka varētu piesēst uz kāpnītēm un iebāzt tur kājas (tas gan ir veselībai bīstami). Tie izskatās kā liels logs uz ārpasauli.

Stāvēju, stāvēju un uz vienu dienu sagribēju būt sultāns vai turku mīlētais Atijs (viņš mitinājās Dolmabahčē, kad bija Stambulā) - ļaut vienai no istabenēm pasniegt man kafiju skaistā porcelāna krūzītē un gardas brokastis, kuras knakstināt ar sudraba dakšiņām, kuru galā gozējas kristāli, klausīties klavierspēli un spēlēt sunīšus pa pils nebeidzamajiem gaiteņiem un istabām (tas gan laikam sultānam un Atijam neklātos), lasīt grāmatu kādā no burvīgajiem baroka dīvainiem un baudīt gaismu, kura staro no kristāla lustrām,

bet vēlāk stundām tupēt uz kāpnītēm un skatīties uz Bosforu.

Visos ceļvežos rakstīts, ka Dolmabahčē ir pārpārēm kristāla un zelta. Jap - apzeltīti griesti un viens liels un daudzi mazāki kristāla gaismekļi.

Un, protams, man mīļie dīvāni un krēsli visur, kur vien skaties. Ideāla krāsu harmonija un detaļas.

Mmmmmm....pirmās piecpadsmit minūtes staigāju un siekalojos kā traka, bet pēc tam noguru. Tur tiešām ir ļoti skaisti un ļoti grezni. Manai acij pārāk grezni. Tūres beigās tā piekusu no pārbagātības, ka pa harēmu knapi kājas vilku un visu laiku žāvājos un kasīju degunu, kurā salīduši sultāniski putekļi. Starp citu, man kā jau daudzām meitenēm bērnībā dikti gribējās būt princesei. Nu man ir pilnīgi skaidrs, ka nav ko gribēt būt par turku sultāna sievu vai meitu. Viņas dzīvoja harēmā - atsevišķā pilī pie lielās pils un, salīdzinot ar sultāna apartamentiem, sultāniskās ģimenes daiļā dzimuma pārstāvēm nācās dzīvot diezgan pieticīgās un ļoti tumšās telpās. Pat drūmās.
Bilžu no pils iekšpuses ir maz un visas nozvejotas internetā, jo pilī ir aizliegts fotografēt. Varbūt tāpēc, ka citādi vispār nebūtu iespējams pa to pārvietoties, jo, kā jau muzejā, staigāt drīkst tikai pa norādītu taciņu un vienatnē pastaigāties vispār nedrīkst - rātni jāiet rindiņā kopā ar citiem tūristiem, ātri jāuzmet acs vienai telpai un jau jādeso uz nākamo. Vienā istabiņā palikām nedaudz ilgāk, lai varētu to kārtīgāk aplūkot, bet sargs uzreiz teica, ka šitā nedrīkst, jāiet tālāk. Pie tā laikam Reza vainīgs. Viņš mums pastāstīja, ka pirms pāris gadiem gandrīz kritis kārdinājumā un nočiepis Ataturka pulksteni, jo tas stāvējis rokas stiepiena attālumā, apkārt neviena paša cilvēka, kur nu vēl sarga un arī videokameru nebija, taču viņš saņēmies un aizgājis bešā; kad izgāja no pils piegāja pie apsardzes vadītāja un pastāstīja: ziniet, es tikko gandrīz nozagu Atija pulksteni. Tad nu kopš tiem laikiem sargi dara savu darbiņu kārtīgi un neļauj tūristiem pat iedomāties par garnadzības iespējām.
Bijām arī Ataturka istabā. Pulksteni gan neievērojām (varbūt kāds tomēr nospēris), taču telpa no pārējām pils daļām atšķīrās ar pamatīgu pieticību. Pamatīgi sasmējāmies, kad ieraudzījām, kāda bija viņa gultasveļa. Nekādu caku, nekādu rozā mākonīšu un mazu zilonīšu. Viens pamatīgs, ļoti sarkans un spīdīgs Turcijas karogs :)


Iemetām aci arī sultāna hamamā un pamatīgi nobrīnījāmies. Iedomājieties - sultāns iztērē 35 tonnas zelta, lai uzceltu pili, bet viņa pirts ir tik parasta, nu tik parasta.

Ne miņas no marmora, uz kura atvēsināties un karsēties, ne miņas no greznības un pilnīgi nekādas miņas no zelta poda. Viss kā pie visvienkāršākajiem cilvēkiem. Vienkāršā netūristu pirts, kurā pirtējos es, bija krietni greznāka un iespaidīgāka.

Pilī ir arī kristāla paviljons. Lounlijā rakstīts, ka tur esot ļoti daudz skaistu kristāla priekšmetu un pat kristāla klavieres. Pirms tam smējām, ka tur noteikti būs pilns ar kristāla eifelīšiem un centrā mazmazītiņas kristāla klavierītes. Patiesībai gan atbilst mūsu otrā versija - normālas koka klavieres, kurām ir viens kristāla elements - kristāla trubiņa pie klavieru kājām (līdzīga tālāk redzamajām kristāla margām).

Nudien nesaprotu, kādēļ bija jātaisa kristāla paviljons, kurš pamatīgi nobāl pils kristāla krājumu priekšā. (Starp citu - Dolmabahčes pils lielākā un skaistākā kristāla lustra sver četras tonnas un ir patiešām milzīga.)



Kopumā man ļoti patika tā vieta. Priecājos, ka beidzot uz turieni aizgāju, šo to uzzināju par turku sultāniem un redzēju, cik ļoti veiksmīgi turkiem izdevies atvilkt uz šejieni eiropeisku greznību un tai pat laikā saglabāt to, kas ir tikai viņu - Iznikas flīžu detaļas, turku paklāji zem angļu kristāla lustrām, citāti no Korāna, kas iegravēti gleznu rāmjos. Sasmēlos daudz iedvesmas pērļošanai un pasēdēju uz kāpnītēm, pa kurām staigājuši turku sultāni un Atijs.


Foto (c): Māris Kūlis; http://smokwawelski.net; http://wikimedia.org; harikaszaza.blogspot.com

trešdiena, 2010. gada 13. janvāris

Saulrieti

Šis ieraksts ir veltīts Zajačkai un citām saulrieta mīlēm. Pašā Stambulas perioda sākumā saulrietu bieži skatījāmies no prāmja, jo kaut kā sagadījās tajā laikā braukt vai nu uz Āziju vai Eiropu, pat ielāgojām, ka ideālā saulrieta gaisma sākas ap 18:20, pēc kāda mēneša tā pati gaisma sākās jau 17:20, nu jau kādu laiku saulrieta seanss Modas pludmalē skatāms no 16:20, visi laipni aicināti, ieeja bez maksas (ja gribat tupēt uz akmeņiem, ja ne, uzrāpieties augšā un par liru iedzeriet tējiņu, baudot skatu uz jūru un Sultanahmetu).


Tiesa, Stambulas ziemā un rudenī saulriets nemaz nav ikdienišķa parādība. Ikdiena te ir apmākusies un pelēka, tāpēc iespēja redzēt sauli spīdam un rietam ir kā tādi mazi svētki.

Šo bildi Māris man neļāva izdzēst, nevar taču savam Meistaram neklausīt.

Kārtējais no kargošipiem, kopš Zajačkas ciemošanās Stambulā tie man ļoti atgādina par viņu.

Māju rajons. Es zinu, ka manas mājas ir Latvijā, bet šīs vietas man ļoti, ļoti pietrūks.

Saulriets no Camlica virsotnes. Vai nav viena mīlīga eglīte?



Skaistākais saulriets, ko šeit esmu redzējusi bija Vecgada vakarā - nu tiešām kā tajā epitetā par to, ka debesīs krāsu bundža uzsprāgusi - sarkans, rozā, dzeltens un visi iespējamie kombinētie toņi. Protams, ka fotoaparāta līdzi nebija.
Un te jociņš-spociņš ar mēnesi. Patiesība tas te biežāk redzams nekā visu mīļotā saulīte.

otrdiena, 2010. gada 12. janvāris

Regular shopping

Man vienmēr ir gribējies ieiet ierastajā veikalā un iepirkties bez vārdiem, kad pārdevējs, mani ieraugot, uzreiz atceras, ka es parasti gribu tādu bageti, šitādu sieru un to kafiju, vai, piemēram, kafejnīcā neviens nenes klāt ēdienkarti, jo zina, ka jāielej dubultā amerikāņu kafija. Rīgas tuvējā Rimi vai Mego tas nav iespējams, taču šeit veikali ir maziņi un, lai gan nerunājam turciski, ar pārdevējiem ir izveidojušās savējo attiecības. Vienā veikalā nakts vidū pirktajai vīna pudelei pārdevējs piemet klāt korķu viļķi un divas glāzes kā dāvanu, beķerejā pārdevēja jau ir ielāgojusi, ka maize, uz kuru parādu ar pirkstu, ir jāiemet griezējaparātā, bet citā veikalā ļauj atnest trūkstošo liru nākamreiz. Tāpēc liela bija mana vilšanās, kad šodien pārdevējs, ieraugot mani kāpjam pār veikala slieksni, jau izņēma no stenda Marlboro Lights paciņu, bet man nācās nopūsties un palūgt citu, jo kopš 1. janvāra Marlboro maksā sasodīti dārgi!