Saulrieti

Šis ieraksts ir veltīts Zajačkai un citām saulrieta mīlēm. Pašā Stambulas perioda sākumā saulrietu bieži skatījāmies no prāmja, jo kaut kā sagadījās tajā laikā braukt vai nu uz Āziju vai Eiropu, pat ielāgojām, ka ideālā saulrieta gaisma sākas ap 18:20, pēc kāda mēneša tā pati gaisma sākās jau 17:20, nu jau kādu laiku saulrieta seanss Modas pludmalē skatāms no 16:20, visi laipni aicināti, ieeja bez maksas (ja gribat tupēt uz akmeņiem, ja ne, uzrāpieties augšā un par liru iedzeriet tējiņu, baudot skatu uz jūru un Sultanahmetu).

Tiesa, Stambulas ziemā un rudenī saulriets nemaz nav ikdienišķa parādība. Ikdiena te ir apmākusies un pelēka, tāpēc iespēja redzēt sauli spīdam un rietam ir kā tādi mazi svētki.

Šo bildi Māris man neļāva izdzēst, nevar taču savam Meistaram neklausīt.

Kārtējais no kargošipiem, kopš Zajačkas ciemošanās Stambulā tie man ļoti atgādina par viņu.

Māju rajons. Es zinu, ka manas mājas ir Latvijā, bet šīs vietas man ļoti, ļoti pietrūks.

Saulriets no Camlica virsotnes. Vai nav viena mīlīga eglīte?



Skaistākais saulriets, ko šeit esmu redzējusi bija Vecgada vakarā - nu tiešām kā tajā epitetā par to, ka debesīs krāsu bundža uzsprāgusi - sarkans, rozā, dzeltens un visi iespējamie kombinētie toņi. Protams, ka fotoaparāta līdzi nebija.
Un te jociņš-spociņš ar mēnesi. Patiesība tas te biežāk redzams nekā visu mīļotā saulīte.