trešdiena, 2009. gada 9. decembris

Ziema

Šeit ir sākusies ziema, un ir šausmīgi auuuukstiiii! Brrr....

otrdiena, 2009. gada 8. decembris

Par suņiem

Jau daudzkārt esmu minējusi, ka šeit ir daudz, daudz suņu. Nu ļoti daudz. Eiropas pusē vēl nav tik traki, bet Āzijā ielas ir pilnas ar šiem jaukajiem četrkājiem. Vairums no viņiem ir bezpajumtnieki. Pamuks rakstīja, ka jau sensenos laikos (nu, pirms kādiem pārdesmit gadiem) Stambulas varenie ierēdņi esot mēģinājuši klaiņojošos suņus iznīdēt. Galu galā, nav jau smuki, ka tādu kranču bari pa ielām skraida. Suņi esot iemidzināti, vesti prom, apstrādāti arī nežēlīgākos veidos, bet nesekmīgi. Viņi bija, ir un droši vien, ka būs vēl ilgi. Un man patīk. Man vienmēr ir bijis bail no lieliem suņiem, bet šeit no tām bailēm esmu tikusi vaļā, pretējā gadījumā vispār pa ielām staigāt nevarētu, turklāt viņi ir tik mīļi un skaisti!
Šis te ir Stambulas Āzijas puses sargs Modas pludmalē.


Suņi kā jau suņi mīl cilvēkus. Un sirsnīgi noklausās vīru sestdienas rīta sarunas parka tējnīcā.


Klaiņojošajiem suņiem tāpat kā kaķiem patīk gulēt. To viņi dara, kad neklaiņo. Ja tā padomā, nemaz tik bieži viņi arī neklaiņo. Šo kadru noķēru Fenerbahčes parciņā. Tā kā zinām, ka četrkājainie draugi šeit lielākoties ir ļoti mīļi un uz pozēšanu atsaucīgi, droši gājām tuvāk, lai nobildētu tos tuvplānā. Vai, kā nevajadzēja tā darīt. Visi seši momentā bija augšā un, dusmīgi rejot, metās uz mūsu pusi. Paldies viņu saimniekam, kurš ar vienu vārdu viņus atsauca atpakaļ pie sevis. Fūūūū! Bet mācība rokā, nekad vairs neatļaušos traucēt suņa kunga miegu.


Lielākoties šeit sastopami šāda izskata sunīši. Atšķirībā no kaķiem viņu kažokos nemana krāsu kompozīcijas, pārejas un sprādzienus. Manuprāt, viņi vizuāli ļoti piestāv ielām, kokiem un kritušajām lapām.


Eiropas pusē suņi lielākoties gulšņā pie veikaliem, un kā nu ne - suns un kaķis ir labs pievilinātājs. Papriecājies par sunīti, paglaudi viņu, piecelies, ieraugi, ka tavā virzienā jau nāk smaidīgs turku lampiņu veikala saimnieks, sirsnīgi apjautājas par to, no kurienes esi, kā tev patīk Stambula, vai vēlies tēju un pāris minūšu laikā nopārdod tev lampiņu.


Šeit man nav ko piebilst. Lai paklājs un suns runā manā vietā.


Arī Prinča salā Bujukadā suņu ir daudz. Katrs apmeklētājs tiek pie sava draudziņa un pavadoņa, kurš paklausīgi staigā līdzi, pagaida, kamēr nofotografē, skrien pa priekšu un rāda labāko ceļu, un skatās virsū nu tiiiiiik lūdzošām acīm, ka sirds lūst.


Man gribētos domāt, ka šie suņi pieder pļāpājošajām tantēm. Kamēr saimnieces izklačojas, viņi draudzīgi pagulšņā.


Šis suns ir viens no laimīgākajiem šeit redzētajiem. Un kā nu ne, viņam ir saimnieki, turklāt nevis šādi tādi, bet smalkas jahtas īpašnieki, kuri mitinās Arnavutkojā. Viņš ir viens no diviem sunīšiem, kurus šeit esmu redzējusi luncinām asti.


Šajā kolekcijā pietrūkst divu bilžu - baltā, pūkainā un dzīvespriecīgā čau-čau un kranča parastā krustojuma, kurš priecīgi izbāž galvu pa logu tikai tajās reizēs, kad man nav līdzi fotoaparāta, un brūna ielu suņa parastā, kurš dzīvo pie Starbucks, un reiz mīlīgi jo mīlīgi iekārtojās man pie kājām un sirsnīgi apķēra manu pēdu. Mana no bailēm (par to, ka man tūlīt kāju nokodīs) trīcošā sirds lēnām un pamazām tika atkausēta un piepildījās ar mīļumu. Arī toreiz fotoaparāta nebija.

P.S. Ne pa tēmu, bet ļoti svarīgi - Māris teica, ka man obligāti jāieraksta, ka viņš man šodien uztaisīja brokastis. Starp citu, nevis šādas tādas, bet ļoti jaukas - viss virtuves galdiņš bija nosēts ar sviestmaizītēm, siera un olu šķēlītēm un tomātiem. Ņamņam, paldies :)

Pelēks, nevis dzeltens

Šodien ārā ir pelēks, lietains un drūms. Tāpat kā vakar, aizvakar un aizaizvakar. Vadu dienas siltā istabā, graužot cepumus un šujot pērlītes vienu pie otras. Skatos uz dēli, pie kura piespraustas baltas papīra sniegpārsliņas, un mēģinu saprast, vai no iesāktās kaklarotas sanāks kas jēdzīgs. Un vēl nedaudz skumstu par to, ka laikam jau vairs nebūs tik silts un saulains kā pirms nedēļas, kad varēja pastaigāties pa tālāk redzamo parciņu, iebrist lapu kaudzē un sildīties saulītē.


Toties mūs gaida citas pelēkas dienas, kad varēs staigāt pa piejūras promenādi, pa ceļam ieraudzīt krastā izdzītas laiviņas un priecāties par dabisko krāsu harmoniju.


Ik pārdienas aizčāpot līdz molam, palūkoties uz to un saprast, ka, jā, tā ir mana mīļākā Modas daļa.

Skaisti jau. Īpaši ja fonā skan mūzika no burvīgās filmas Piter FM.

svētdiena, 2009. gada 6. decembris

Kad pat taksisti brauc lēni

Pirms dažām dienām gāju uz veikalu pakaļ vakariņu dārzeņiem. Izeju uz ielas - viss kluss un tukšs. Dīvaini, jo nemaz nebija vēls. Eju tālāk, un viss top skaidrs, šovakar futbols, visi vīrieši iekšā pie televizoru ekrāniem. Un pēc pāris soļiem es ieraudzīju skatu, kas Stambulā ir zelta vērtē. Uz ielas izveidojies garumgarš sastrēgums, jo pašas pirmās mašīnas vadītājs, taksists, apstājies ielas vidū, izbāzis galvu pa ielu un skatās futbolu pretējās kafejnīcas televizorā. Futbola laikā pret šitādu izdarību laikam visi ir iecietīgi, jo pat nepīpināja, nuja, paši centās saskatīt rezultātu :)
Gāju tālāk, netraucēti iegāju veikalā, salasīju dārzeņus un pirmoreiz saskāros ar neapmierinātību pārdevēja acīs. Nu no sērijas - paklau, dāmīt, man te spēle iet, a tu man uzbāzies ar savu naudu par tomātiem!

It's Christmas in the air

Čau, mīlīši Priecīgu Jums otro Adventes svētdienu. Ceru, ka jūsu galā tā izskatās jaukāka nekā šeit - visu dienu pelēks, vēss un līņā. Ja ziema šeit tiešām pienāks, es ļoti apvainošos, esmu jau paguvusi pierast pie siltā laiciņa un nu nemaz nevēlos no tā atvadīties. Bildē redzams mūsu Adventes vainags turku stilā. Tā kā šeit skujas atrast bija pagrūti un tā arī nesaņēmāmies pieiet pie dīvaina paskata skujkoka parciņā un brutāli nolauzt zarus, īstenojām maigāku misiju un pirms nedēļas nakts aizsegā gājām pakaļ ogu zariem. Kas tās par ogām nezinu, taču dabā izskatās skaisti oranžas un sakalstot kļūst līdzīgas mūsu pīlādžiem.


Zvaniņš skan, zvaniņš skan, Ziemassvētki brauc! Un tie tiešām brauc! Pirms nedēļas skumu par to, ka Ziemassvētki Stambulā būs jāizdomā pašiem, taču jau nākamajā dienā pēc Adventes svētdienas uzgājām pirmo rotājumu virs telefonu veikala.


Kādu rītu mūsu ielā ieraudzīju onkuli, kurš šādos ratos vilka "gandrīz Ziemassvētku eglītes". Kodu pirkstos par to, ka vislabākajos brīžos man nekad nav līdzi fotoaparāta, tāpēc ļoti nopriecājos, kad ieraudzīju tos uz kādas no Kadikojas ielām. Ratu stūmējs droši vien kaut kur dzēra čaju, bet kāds cits vīrs laipni izpalīdzēja, mājot ar rokām, lai mašīnu vadītāji pagaida, kamēr es nofotografēju. Mīļi.


Šī egle ir nolikta pie saldējuma un vafeļu kafejnīcas, par kuru pāris reižu esmu rakstījusi. Tā ir viena traka vieta - nepietiek ar to, ka tur vienmēr nepiedienīgi labi smaržo, cilvēki našķojas tikpat kārdinoši kā Breds Pits filmā Ocean's eleven ēd hamburgeru, tagad tur arī nolikta smukākā mūsu puses egle, smieklīgs salavecis un citi jancīgi rotājumi! Labs triks, bērni pie tās egles līp kā mušas pie medus, bet ko mammām darīt? Nopirkt vafeli, kuru bērns ierauga, kad pirmais prieks par egli pārgājis. Man šķiet, ka Mārim drīz būs jādara tāpat :)


Šo eglīti ieraudzījām kādā mazā ieliņā netālu no pludmales. Ne tur veikalu, ne kafejnīcu. Pie vienas mājas aug milzīgs kaktuss, tālāk palma, bet tuvāk liela egle, kurā ieķēries viens bumbulis. Nez, šogad ielikts vai arī palicis no pagājušā gada?


Tā kā šeit skujkoku nav daudz un ne visi grib stutēt augšā mākslīgās egles, veikalu tirgoņi vienkārši izpušķo kokus. Manuprāt, tīri smuki. Šī bilde uzņemta uz Kadikojas krutākā rajona - Bagdādes ielas, uz kuras atrodoties visu sevi cienošu zīmolu veikali, pa kuru braucot varen smalki automobiļi un maršējot smalki ļaudis. Par šo ielu internetā rakstīts, ka obligāti jāredz - esot skaista un eiropeiska. Arī Mārim turki esot prasījuši, vai jau Bagdādes ielu apskatījis. Mēs to skatījām kādas četras stundas (aptuveni 6 km gara) un, tā ļoti godīgi sakot, neko dikti skaistu neieraudzījām. Toties pa ceļam uz turieni sabildējām daudz daudz kaķu, kuru bildes es noteikti jums parādīšu.


Bulciņu un cepumu veikals un Ziemassvētku lampiņas, nu kur vēl labāka kombinācija?


Ansīša un Grietiņas cepumu mājiņa.


Vesels veikals ar Ziemassvētku rotājumiem, no ārpuses nedaudz atgādina Stockmann mājas preču nodaļu šai laikā, taču, kad iegājām iekšā, nosmējām, ka uz šejieni laikam sūta visbezgaumīgākos Ziemassvētku rotājumus, kurus pārdot nabaga ārzemniekiem par baisām cenām.


Šajā bodītē ir iegādāta mūsu Ziemassvētku eglīte. Jā, tas ir noticis. Es atbraucu uz Stambulu un man iepatikās visi Ziemassvētku štruntiņi, par kuriem iepriekš raucu degunu. Še tev :)


Un lūk arī viņa. Mūsu eglīte. Vai nav burvīga? Ticiet vai nē, bet tā piešķir mūsu ūķim pamatīgu mājīgumu. Un ir tik forši nākt mājās un pa logu ieraudzīt tās jautrās gaismiņas. Tagad viss rajons zinās, ka te dzīvo cilvēki, kas svin Ziemassvētkus.

Es tikai nesaprotu vienu lietu. Jaungadā mums turki teica, ka viņi nesvin Ziemassvētkus, taču, protams, tūristiem par prieku šur tur uzliekot pa kādai eglītei. Bet mēs dzīvojam Āzijas pusē, kur vienīgie ārzemnieki ir Erasmus studenti, un stipri šaubos vai veikalnieki pūlas viņu dēļ, pie tam egles un rotājumi ir redzami arī pa dzīvokļu logiem, puķu tirgotavās un pa kādai arī frizētavās, kurās, es galvoju, neviens tūrists kāju nespertu. Inut, varbūt tu kaut ko zini par turku attiecībām ar Ziemassvētku eglīti un vecīti?

Šie mazie un lielie rotājumi ļoti palīdz noskaņoties Ziemassvētkiem, kas šogad sanāk krietni grūtāk nekā citreiz. Joprojām nedaudz ceru uz Ziemassvētku brīnumu un iespēju nosvinēt Ziemassvētkus tur, kur pienākas, mājās, pie ģimenes.

Grāmatas

Nebūtu domājusi, ka kādreiz nonākšu tik tālu, bet tā nu reiz ir. Grāmatu nelasīšana ir kļuvusi nekontrolējama, un tā turpināties nedrīkst. Tā kā abi esam lieli slaisti, vienojāmies par stingriem noteikumiem. Turpmāk ik dienu vismaz vienu stundu pavadīsim grāmatu varā. Un, lai sevi motivētu, izdomājām lielisku sodu un tikpat lielisku balvu. Ja piecas dienas pēc kārtas, tiks paņemta rokā grāmata un tā tur paliks vismaz stundu, tad es būšu nopelnījusi Ozsut kūku, bet Māris grillētu vistiņu vai līdzīgu viņu kārdinošu našķi (gan jau ka tas beigsies ar vītinātu šķiņķi), bet, ja kādu reizi kāds no mums noslinkos, sods būs bargs - jāmazgā grīda vai zviedru netīro trauku kaudze (milzīga!). Nu jā un pēc slinkošanas dienu skaitīšana, protams, sāksies no jauna.

Šeit, Stambulā, lasu turku rakstnieku darbus. Pirmā grāmata, ko te izlasīju ir Orhana Pamuka bērnības un jaunības atmiņas par dzīvi Stambulā. Dikti jauka un interesanta, taču viena lieta mani ļoti samulsināja. Viņš ļoti bieži piemin huzun - turku kolektīvo melanholiju par diženās Konstantinopoles zaudēto varenību un skaistumu. Hmmmm, jau vairākkārt esmu rakstījusi, ka neko tādu šeit nemanu, bet es jau tomēr esmu iebraucēja un turku dvēselē ielūkoties nevaru. Un tomēr, Pamuka iemīļotais huzun man rada pārdomas par citu jautājumu, uz kuru uzvedināja grāmata Bastard of Istanbul, kurā plaši un neaizplīvuroti aplūkots jautājums par armēņu tautas sāpīgo vēsturi. No vienas puses, turki skumst par aizgājušo laiku varenību un lepojas ar savas tautas kultūras mantojumu, bet no otras puses, pilnībā noliedz Turcijas Republikas sakaru ar genocīdu pret armēņiem, sakot, ka tai laikā Turcijas valsts vēl nepastāvēja, līdz ar to viņi nevienam nav atvainošanos parādā. Taču laikam jau šis jautājums jāpatur pie sevis. Neesot tā labākā tēma sarunai. Augšminētās grāmatas autore par sava darba saturu dabūja aizstāvēties tiesā, un knapi izspruka no ieslodzījuma.

Tagad man pie gultas stāv Pamuka Snow. Pēc pirmajām četrdesmit lappusēm šķiet, ka tā ir par reliģisko fanātismu. Turcijas pierobežas pilsētā trīs nedēļu laikā pašnāvību izdara sešas meitenes. Visas kā viena bija kārtīgas, tikumīgas musulmanes, kuras padzina no skolas, jo stājās spēkā noteikums, ka sievietes izglītības iestādēs nedrīkst nēsāt lakatu. Palasot pāris rindkopas par šo meiteņu dzīvi, mans svētdienas feminisms manī uzmeta tādu salto, ka tik turies! Labi, ka piedzimu tur, kur piedzimu.

piektdiena, 2009. gada 4. decembris

Pietrūkst

Viesistabā ir iedegtas svecītes, mirgo mūsu supersmieklīgās un tomēr ļoti mīlīgās mākslīgās eglītes lampiņas, traukos sabērti rieksti, uz galda stāv piparkūkas, končas un gumijīgie saldumi. Pa gabalu dzirdamas priecīgas čalas. Televizorā vīd mūzikas kanāla mūžīgais ekrānsaudzētājs - akvārijs ar zivīm, un skan šī burvīgā dziesma. Gaisā virmo meiteņu vakars.



Pie zviedrietes atbraukušas draudzenes. Un man briesmīgi skauž.

Saulriets...

... ir viena īpaša štelle. Un man neapnīk. Un neapniks.
Šodien pastaigājāmies un caur kokiem ieraudzījām ļoti skaistu sauli. Tātad būs smuks saulriets. Aizčāpojām līdz Modas tējas dārziem, iekārtojāmies vienā no labākajām vietām un skatījāmies uz to smuko, rozīgo bumbuli. Paspēju noķert kadrā kuģi saules celiņā, un saulīte aizslēpās aiz mākoņiem uz neatgriešanos. Nu ja, tver mirkli, kamēr vari.


P.S. Uzminiet nu, kur mēs iesim otrdien? Uz baletu! To pašu, kura reklāmplakāts gozējas iepriekšējā ierakstā. Vajag tikai skaļi pasapņot, noskaidrot, ka no mūsu mājām līdz operai ir jāiet knapi desmit minūtes, uzzināt, ka studentiem te ir 50% atlaides un ar laipnu turku dāmu palīdzību iegādāties divas biļetes.

ceturtdiena, 2009. gada 3. decembris

Ja man būtu tā naudiņa...

Tad es nospriestu, ka šodien būšu princese uz zirņa. Sāktu ar pucēšanos, protams, un nopirktu Modas butikā ieraudzīto šalli un cacīgo somiņu, kurai būtu jāpieskaņo smukas brūnas kurpītes. Nu tās, no Ortakojas fifīgā aksesuāru veikaliņa, kura skatlogs ir lieliski sagatavots Ziemassvētkiem.

Pēc tam dotos uz burvīgo Istaklal bodīti, kurā pārdod skaistas un romantiskas puķītes, brošītes, somītes, šallītes, kurā ir smalks un asprātīgs interjers un kura mājaslapa atrodama šeit: http://www.madeinlove.com.tr/index.asp (iesaku uzmest aci pirmajai lapai, lai saprastu, par ko es runāju). Ieraudzītu liderīgu kleitiņu, aiz priekiem iespiegtos par to, ka tik ātri esmu atradusi tādu senlaicīgu pērli, un ignorētu Māra ironiju par to, ka šitādam naktskreklam vieta guļamistabā. Nemaz nemēģinātu saprast, cik tā kleita maksā, jo es jau tāpat turciski māku skaitīt vien līdz desmit, noplivinātu savu ... man nav ne jausmas, kādu, bet smalku kredītkarti zelta krāsā, sirsnīgi atvadītos no pārdevējas un maziem solīšiem tecētu uz Ozsut, nosvinēt kleitas iegādi ar kūkas šķēli.


Malks stipras kafijas mani apgaismotu, un es atcerētos, ka iegādātās kurpes un somiņa taču ir brūnā krāsā! Tavu neražu! Nu būs jāiet atpakaļ un no jaukās pārdevējas jāiegādājas gaiša somiņa un tās rozīškrelles, uz kurām metu aci, bet nospriedu, ka pati taču tādas protu uztaisīt. Tā kā laika nav daudz, būtu vien jāpērk, jo sameistarot tādas savām rokām jau vairs nepaspētu.










Pa ceļam ieskrietu Istaklal jaukajā kancelejas preču veikalā, un, tavu brīnumu, tieši šodien viņiem atvesti nākamā gada plānotāji, un "protams, protams, madam, mums ir tieši tāds, kādu jūs vēlaties!". Komplektā iegādātos biezu kladi tādos pašos vākos, jo jāvairo taču skaistums pasaulē un manā apkārtnē.

Tā....pucēšanās cēliens garšīgi beidzies. Kā beidzies? Ar Ozsut saldējumu, protams, bija taču jānosvin somiņas un kaklarotas iegāde. Tagad var izdomāt, uz kurieni doties. Uz operu? Nē, uz baletu!

Pēc baleta izrādes, iekāpt privātā jahtā, piespiesties pie sava lieliskā, smokingā tērptā vīrieša pleca, iemalkot Martini Asti (lai vai kā man gribētos tēlot princesi, Moet Chandon man nudien negaršo), baudīt izgaismoto Stambulu no skaistā Bosfora plašumiem un atstāt jahtu pils piestātnē. Kas par pili? Ak, nu tā ir vieta, kur ielaiž tikai pasakaini bagātus cilvēkus. Ar Inutu smējām, ka pat par apkopējām tur noteikti pieņem tikai un vienīgi Osmaņu sultānu mazmazmaz....meitas. Šī smalkā ēka ir Osmaņu impērijas laiku pils, kas pārvērsta viesnīcā, kuru no vienas puses apskalo Bosfora šaurums, bet no ielas puses ieskauj biezi mūri. Taču mūros ir pāris vārti, pa kuriem var ielūkoties arī garāmgājēji un noelsties par iespaidīgo māju, ak, atvainojiet, pili, un dārzu, ak, atvainojiet, parku. Iekšdārzu tīri labi iespējams aplūkot šeit: http://www.kempinski.com/en/istanbul/Pages/Welcome.aspx.


Pēc sultāna numuriņa apskatīšanas (droši avoti ziņo, ka lētākā istabiņa tur maksājot trīs tūkstošus eiro naktī, bet sultāna numuriņa cena ir... ko nu tur, es jau tāpat turciski māku skaitīt tikai līdz desmit) un kafijas malka (nieka nepilni piecdesmit eiro), es sapratīšu, ka lielisks punkts uz i būtu Dolmabahče pils apmeklējums. Ak, pils jau vairākas stundas ir slēgta apmeklētājiem? Nu un tad?! Bet es gribu! Nu ja, princesei vajag tikai gana uzstājīgi piecirst kājiņu, un pils vārti atvērsies jebkurā laikā.



Nesteidzīgi izstaigāšu visus pils stūrus un pakšus un apmīļošu kristāla klavieres. Ak, šeit nedrīkst fotografēt? Mieru, tikai mieru. Es jau nefotografēšu. Mans galma fotogrāfs gan, viņam taču jūs nespēsiet atteikt, vai ne, jaunkundzīt?

Pēc pils apskates, iekāpsim savā karietē, tpu, džuljetā, un ļausim lai Džūdam Lovam (vai tomēr Džonijam Depam?) līdzīgais šoferis mūs aizved atpakaļ uz sultāna apartamentiem.


Bet.... man TĀS naudiņas nav. Un ir jau skaisti tāpat. Priecīgi parunāties ar Zaiku. Stundām ilgi griezt sniegpārsliņas no balta papīra. Šūt vienu pērlīti pie otras. Samīļot Māri. Meklēt un neatrast aizkarus. Pastaigāties pa Kadikoju un brīnīties, kāpēc netūristu puse daudzviet ir izpušķota ar Ziemassvētku rotājumiem. Iegādāties biļetes ballītei uz kuģa. Priecāties par zviedru iegādāto mākslīgo Ziemassvētku eglīti (jā, izrādās arī tā var notikt - ES priecājos par MĀKSLĪGO eglīti). Nobrīnīties, ka Cumartesi šodien Migrosā maksā tikai 6,9 liras. Just lietus lāses uz lūpām. Piesēst uz soliņa. Un būt šeit, Stambulā.

Foto (c): http://www.madeinlove.com.tr; http://paperblanks.com; http://www.idobale.com/eser/76; http://www.turkeyitinerary.com; www.millionface.com, http://www.istanbul-travel.net, http://static.howstuffworks.com

No sirds un no rajona

Tā, mīlīši, man atvērusies bilžu publicēšanas čakra, un labi vien, ka tā. Reizēm attēls var pateikt krietni vairāk par lērumu rindkopu. Tad nu tā, iepazīstieties ar daļu no Modas, mūsu īslaicīgajām mājām Stambulā. Cik nu no vietējiem un mazāk vietējiem esam saklausījuši, šajā rajonā dzīvojot turīgie turki un pa kādam smalkam ārzemniekam, nu un divi Erasmus studenti (Māris un mūsu kaimiņiene zviedriete Lova), divi Erasmus studentu pavadītāji (es un Lovas draugs amerikānis Nātans) un angļu valodas skolotāja no Amerikas - mūsu kaimiņiene Lindseja. Šeit ir viss, kas nepieciešams rāmai un skaistai dzīvei. Mazas, klusas ieliņas. Smukas un mazāk smukas mājiņas. Rinda piemīlīgu pārtikas veikaliņu un jauku krodziņu. Trokšņaina un kolorīta bāru iela nelielā attālumā, kas ir pietiekami tāls, lai netraucētu mums baudīt vakara klusumu, un simtiem mazu brīnumiņu, kas piešķir šai vietai īpašu šarmu. Kaķi, suņi, jauni un veci ļauži, krāsas un smaidi, smaržas un kārdinājumi. Un rudens. Uz ielām ir daudz dzeltenu lapu, un, spriežot pēc tā, ka kokiem joprojām ir bagāta un zaļa lapotne, lapkritis mūs priecēs vēl krietnu laika sprīdi.

Taču Modas lielākā priekšrocība ir jūras tuvums. Marmora jūra, vai neskan skaisti? Līdz jūrai jāiet vien piecas minūtes, un tur paveras tāāāds skats! Garā, centrālā Moda Caddesi ieiet pa taisno jūrā un beidzas uz maza moliņa, kura galā gozējas pievilcīga kafejnīciņa. Kad naudas feja par mani apžēlosies, iesim uz turieni dzert tēju saulrieta laikā. (Māris ir pārliecināts, ka šajā kafejnīcā tiek izmantota revolucionāra ierīce - dinamiskais smukskatometrs, kas saulrieta laikā darbojas ar divkāršu jaudu un aprēķina atšķirīgu cenu galdiņiem pirmajā stāvā, otrajā stāvā un ārā, lieki piebilst, ka tā jaunajā modelī ir iekļauta skata leņķa mērīšanas funkcija :)


Pa kreisi no mola jāuzkāpj augšā pa kāpnītēm, jāpaietas kāds gabaliņš, jānokāpj lejā pa kāpnītēm, un te viņa ir - promenāde, no kuras var redzēt Kadikojas malu, bet tieši pretī, pāri jūrai - Sultanahmetu un lielisku skatu uz Zilās mošejas un Sofijas katedrāles minaretiem.

Nākamās bildes augšmalā redzamā dzeltenā bumba ir gaisa balons, kas ik pa laikam paceļas gaisā, lai cilvēki varētu baudīt skatu no augšas. Kad tikko pārvācāmies uz šejieni, izmantojām to par orientieri - kad saskatījām to pa prāmja logu, tapa skaidrs, ka pēc mirkļa būsim galā.

Māris šo bildi nosauca par The lonely tree and the lonely man. Viņš gaida to pašu, ko visi, kuri atrodas jūrmalā ap 16:40.


Saulrietu!

Foto (c) Māris Kūlis