Ja man būtu tā naudiņa...

Tad es nospriestu, ka šodien būšu princese uz zirņa. Sāktu ar pucēšanos, protams, un nopirktu Modas butikā ieraudzīto šalli un cacīgo somiņu, kurai būtu jāpieskaņo smukas brūnas kurpītes. Nu tās, no Ortakojas fifīgā aksesuāru veikaliņa, kura skatlogs ir lieliski sagatavots Ziemassvētkiem.

Pēc tam dotos uz burvīgo Istaklal bodīti, kurā pārdod skaistas un romantiskas puķītes, brošītes, somītes, šallītes, kurā ir smalks un asprātīgs interjers un kura mājaslapa atrodama šeit: http://www.madeinlove.com.tr/index.asp (iesaku uzmest aci pirmajai lapai, lai saprastu, par ko es runāju). Ieraudzītu liderīgu kleitiņu, aiz priekiem iespiegtos par to, ka tik ātri esmu atradusi tādu senlaicīgu pērli, un ignorētu Māra ironiju par to, ka šitādam naktskreklam vieta guļamistabā. Nemaz nemēģinātu saprast, cik tā kleita maksā, jo es jau tāpat turciski māku skaitīt vien līdz desmit, noplivinātu savu ... man nav ne jausmas, kādu, bet smalku kredītkarti zelta krāsā, sirsnīgi atvadītos no pārdevējas un maziem solīšiem tecētu uz Ozsut, nosvinēt kleitas iegādi ar kūkas šķēli.

Malks stipras kafijas mani apgaismotu, un es atcerētos, ka iegādātās kurpes un somiņa taču ir brūnā krāsā! Tavu neražu! Nu būs jāiet atpakaļ un no jaukās pārdevējas jāiegādājas gaiša somiņa un tās rozīškrelles, uz kurām metu aci, bet nospriedu, ka pati taču tādas protu uztaisīt. Tā kā laika nav daudz, būtu vien jāpērk, jo sameistarot tādas savām rokām jau vairs nepaspētu.










Pa ceļam ieskrietu Istaklal jaukajā kancelejas preču veikalā, un, tavu brīnumu, tieši šodien viņiem atvesti nākamā gada plānotāji, un "protams, protams, madam, mums ir tieši tāds, kādu jūs vēlaties!". Komplektā iegādātos biezu kladi tādos pašos vākos, jo jāvairo taču skaistums pasaulē un manā apkārtnē.

Tā....pucēšanās cēliens garšīgi beidzies. Kā beidzies? Ar Ozsut saldējumu, protams, bija taču jānosvin somiņas un kaklarotas iegāde. Tagad var izdomāt, uz kurieni doties. Uz operu? Nē, uz baletu!

Pēc baleta izrādes, iekāpt privātā jahtā, piespiesties pie sava lieliskā, smokingā tērptā vīrieša pleca, iemalkot Martini Asti (lai vai kā man gribētos tēlot princesi, Moet Chandon man nudien negaršo), baudīt izgaismoto Stambulu no skaistā Bosfora plašumiem un atstāt jahtu pils piestātnē. Kas par pili? Ak, nu tā ir vieta, kur ielaiž tikai pasakaini bagātus cilvēkus. Ar Inutu smējām, ka pat par apkopējām tur noteikti pieņem tikai un vienīgi Osmaņu sultānu mazmazmaz....meitas. Šī smalkā ēka ir Osmaņu impērijas laiku pils, kas pārvērsta viesnīcā, kuru no vienas puses apskalo Bosfora šaurums, bet no ielas puses ieskauj biezi mūri. Taču mūros ir pāris vārti, pa kuriem var ielūkoties arī garāmgājēji un noelsties par iespaidīgo māju, ak, atvainojiet, pili, un dārzu, ak, atvainojiet, parku. Iekšdārzu tīri labi iespējams aplūkot šeit: http://www.kempinski.com/en/istanbul/Pages/Welcome.aspx.

Pēc sultāna numuriņa apskatīšanas (droši avoti ziņo, ka lētākā istabiņa tur maksājot trīs tūkstošus eiro naktī, bet sultāna numuriņa cena ir... ko nu tur, es jau tāpat turciski māku skaitīt tikai līdz desmit) un kafijas malka (nieka nepilni piecdesmit eiro), es sapratīšu, ka lielisks punkts uz i būtu Dolmabahče pils apmeklējums. Ak, pils jau vairākas stundas ir slēgta apmeklētājiem? Nu un tad?! Bet es gribu! Nu ja, princesei vajag tikai gana uzstājīgi piecirst kājiņu, un pils vārti atvērsies jebkurā laikā.

Nesteidzīgi izstaigāšu visus pils stūrus un pakšus un apmīļošu kristāla klavieres. Ak, šeit nedrīkst fotografēt? Mieru, tikai mieru. Es jau nefotografēšu. Mans galma fotogrāfs gan, viņam taču jūs nespēsiet atteikt, vai ne, jaunkundzīt?

Pēc pils apskates, iekāpsim savā karietē, tpu, džuljetā, un ļausim lai Džūdam Lovam (vai tomēr Džonijam Depam?) līdzīgais šoferis mūs aizved atpakaļ uz sultāna apartamentiem.


Bet.... man TĀS naudiņas nav. Un ir jau skaisti tāpat. Priecīgi parunāties ar Zaiku. Stundām ilgi griezt sniegpārsliņas no balta papīra. Šūt vienu pērlīti pie otras. Samīļot Māri. Meklēt un neatrast aizkarus. Pastaigāties pa Kadikoju un brīnīties, kāpēc netūristu puse daudzviet ir izpušķota ar Ziemassvētku rotājumiem. Iegādāties biļetes ballītei uz kuģa. Priecāties par zviedru iegādāto mākslīgo Ziemassvētku eglīti (jā, izrādās arī tā var notikt - ES priecājos par MĀKSLĪGO eglīti). Nobrīnīties, ka Cumartesi šodien Migrosā maksā tikai 6,9 liras. Just lietus lāses uz lūpām. Piesēst uz soliņa. Un būt šeit, Stambulā.

Foto (c): http://www.madeinlove.com.tr; http://paperblanks.com; http://www.idobale.com/eser/76; http://www.turkeyitinerary.com; www.millionface.com, http://www.istanbul-travel.net, http://static.howstuffworks.com