Par karogiem

Jau no pirmajām dienām Stambulā esmu ievērojusi, ka turki ļoti godā, ciena un mīl savas valsts karogu. Tas plīvo it visur.

Pie Zilās mošejas.


Pie kafejnīcām.


Pie skolām un augstskolām.


Uz šķiltavām. Uz mašīnām.


Iestūķēti vecos autobusos, kuri izskatās nolemti pamestībai un aizmirstībai.


Uz prāmjiem, laiviņām un kuterīšiem, turklāt lielākā daļa no karogotajiem ūdens braucamrīkiem pieder privātpersonām, ne valstij.


Uz ielām.


Teju katrā mājā ir vismaz viens logs, kurā ir redzama karoga bildīte vai pats karogs. Tie karājas gan pie aizkariem, gan logu restu iekšpusē/ārpusē.


Tie rotā arī sētu mietus, pakšus un vārtrūmes.


Karogus, protams, var arī iegādāties. Pilsētā ir ļoti daudz karogu tirgotāju. Kā redzat, ir iespējams izvēlēties sev tīkamu lielumu un attēlu. Lielā cieņā ir divu valsts simbolu apvienojums - karogs, uz kura redzams arī Turcijas dižvīrs Ataturks. Mēs viņa pieminekļus un seju redzam tik bieži (arī ar viņa bildēm, kuras ir visur un visādi, varētu galeriju uztaisīt), ka esam mīļi iedēvējuši cienīto kungu par Atiju.

Mūsu turku vikipēdija Reza pastāstīja vienu no leģendām par turku karogu - sensenos laikos pēc smagas un asiņainas kaujas zemi klājusi turku karotāju asiņu jūra, kurā uzspīdējis pusmēness un zvaigznes atspulgs. Tāpēc karogs turkiem esot tik svarīgs, jo atgādina viņiem par senčiem, kuri par viņu zemi atdevuši savu dzīvību. Versiju gan esot daudz. Varbūt pat tikpat daudz kā variantu karoga izlikšanai.