Savā vārdadienā kārtējo reizi pārliecinājos par vienu svarīgu lietu - ne bez iemesla novembris un decembris Stambulā ir tūrisma nesezonas laiks. Un šie mēneši lielākoties ir pilnīgi un galīgi nepiemēroti Prinča salu apmeklēšanai. Bet man jau, protams, visās peļķēs pašai jāiekāpj, lai pārliecinātos, ka tur tiešām var samērcēt kājas. Tad nu man bija lieliska iespēja to izdarīt - ielecām prāmī uz Heibeliadu (otru lielāko no Prinča salām, par kuru no daudziem esmu dzirdējusi vēl slavinošākus vārdus nekā par man mīļo Bujukadu), un, kā pietuvojāmies salām, tā sāka līt brašs un spēcīgs lietutiņš, kuru pavadīja ļoti apņēmīgas vēja brāzmas. Pēēēē, kājas slapjas, drēbes slapjas, brilles no vienas vietas noklātas lietus pilēm un tuvumā nevienas pašas kafejnīcas, kur iebēgt siltumā, taču salas skaistumu tas nemazināja - arī Heibeliadā ir man tīkošās caku mājas, smuku un mazāk smuku kaķu bari un pa kādai zirga vilktai karietei. Šajos apkārtnes baudīšanai "piemērotajos" apstākļos man pietika drosmes un laika uzņemt veselus divus foto, kuru nokrāsa iedvesmoja padalīties ar vēl dažām rozīgām bildītēm.
Šī te bārbijmājiņa lepni rotā Heibeliadas koka māju ielu. Nez, kādi cilvēki tur iekšā dzīvo? Es vienlīdz labi varu iedomāties i vecu kundzīti, kura ved pavadā mazu pūkainu sunīti, i vietējo vai importēto caciņu. Nu jā, un, jāatzīst, ka sevi arī es tur itin labi varu iedomāties, lai gan rozā ne tuvu nav mana mīļākā krāsa :)
Kārtējais ilustratīvais piemērs tam, cik Stambulā un salās ir daudz kaķu. Un tā viņi tur sēž un vada savu dzīvīti.
Šis paksis bildēts Bujukadā. Nav jau tā, ka tur viss ir rozā, lielākoties dominē baltā krāsa, taču, ja nav balta vai pussabrukusi un tumša, tad ir rozā :)
Šī ir mana vismīļākā. Nu tāda kūka, ka tik turies! Šo māju iedvesmota es katrā Mango apciemojumā kāru aci noskatos uz garām maigi rozā zeķēm un iegādājos sev rozīgu pērlītēm izšūtu somiņu, kuras ķēdīte ir pilnīgs sadomazo - katrā aplikšanas reizē, tajā ieķeras pa krietnai matu šķipsnai. Neko darīt, izrādās, ka skaistuma vārdā arī daži mati ir jāupurē.
Un te skats, kuru naivā Ernestīne nedaudz cerēja sagaidīt savā vārdadienā, bet aizmirsa, ka arī šeit pavasaris un vasara neturpinās visu gadu.
Izmetām knašu līkumu, izdzērām tēju, apēdām kebabu un steidzām atpakaļ uz prāmi. Atpakaļceļā jūra tā trakoja, ka visu stundu klusībā baiļojos, ka jau tā slapjās dienas turpinājums būs pelde Bosforā. Taču šeit ir labs barometrs - vajag nevis baidīties, bet skatīties uz turkiem. Ja viņi mierīgi kasa degunu un sūc tēju, tad viss ir kārtībā. Bet, kad pat viņiem seja sašķobās, tad jātaisa acis ciet un jādomā labas domas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru