Rāmi lēnām

Pirmā šūpuļdziesma pēc atgriešanās Stambulā man bija rīta aicinājums uz lūgšanām. Lūgšanas man joprojām ir kā patīkama un eksotiska mūzika, kas atgādina par kultūrmaiņu. Kā man patīk, ka Stambulā esmu uz ilgu laiku, tādēļ varu no rītiem pagulēt un nepārdzīvot par to, ka "tūlīt jābrauc atpakaļ un nepagūšu neko apskatīt". Tā nu pirmajā atgriešanās dienā no gultas izlīdu pirms trijiem, gaisma aiz loga vēstīja, ka drīz sāksies vakara cēliens, tāpēc devāmies pastaigā. Esam izdomājuši, ka turpmāk ikdienas uzdevums būs pastaiga - izlocīsim kājas un iepazīsim apkārtni. Mmmmm.... klaiņojošie suņi ir tepat, uz ielām mētājas dzeltenas lapas, uz mašīnu "kapotiem" gulšņā kaķi, pa ielām staigā silti saģērbušies turki. Viņiem laikam ir auksti, bet man, ziemeļniecei, šā brīža laikapstākļi ir kā radīti - mētelis iebāzts skapī, zābaki nomesti, kur pagadās - esiet sveicinātas kedas un plānā žaketīte, murrrr. Apsolu, ka lielīšos ar to tikai vienreiz - te ir sešpadsmit grādu, spīd saulīte un no rītiem gaiss ir patīkami atvēsinošs un spirgts :)))

Pastaigas laikā nejauši uzgājām pērlīšu veikaliņu tepat, Kadikojā. Vīīī, pilnas kastītes ar maziem un lieliem akmentiņiem un pērlītēm, diemžēl vai par laimi tādu, kā man vajag, nebija. Ceru, ka kaut kur Stambulā atrodamas arī Čehijā vai Japānā ražotās, pagaidām esmu redzējusi tikai ķīniešu darinājumus. Toties skatlogos saliktās rotas ir ļoti interesantas, krietni atšķirīgas no Latvijā redzētajām. Ja manu sirdi iesilda pērlītes, tad Māri priecē vistiņas, kuras tiek grillētas turpat, veikala skatlogā un kārdinoši čurkst un smaržo. Izstaigājām bāru ielu, ieraudzīju pirmo Stambulā apmeklēto bāru, kurā sēdējām, kad vēl meklējām dzīvokli, aizgājām līdz Kadikojas bullim (bronzas statuja, kura šeit pilda tādas pašas funkcijas kā mūsu "Laimas" pulkstenis). Pamazām sāku izprast mūsu rajona ģeogrāfiju, kas sniedzas tālāk par ierasto ceļu uz mājām no ostas. Un tad jau pienāca laiks lēnām čāpot mājās, lai pie vakariņām noskatītos saldo filmiņu ar Hjū Grantu un Sandru Bulloku un pēc tam mazāk cukuroto "Garden State". Šodien būs jāskatās nopietnāks kino, saldās filmas mēneša garumā jau ir tik ierastas, ka nu jau raudu tikai katras piektās filmas beigās.
Šodien brokastīs saraucu pieri un nobrīnījos. Kaimiņiene zviedriete man parādīja siera nazi un jautāja, vai esmu tādu redzējusi. Teicu, ka ne, jo sapratu, ka viņa jautā, vai zināju, ka mums tāds tagad ir. Bet izrādās viņa prasīja, vai es vispār tādu lietu zinu. Ae??? Nu vai ziniet, zviedri, protams, ir paverdzinājuši mūsu valsti, bet iedomāties, ka latvieši nezina, ka pasaulē ir siera naži, jau ir par daudz!
Šodien plānā atkalredzēšanās ar turku hlorēto ūdeni, kofera izkrāmēšana (vai, kā man nepatīk to darīt) un pastaiga gar jūriņu. Dabūju mazo "ziepju trauciņu", tāpēc beidzot nobildēšu smuko moliņu, kas atrodas dažu minūšu gājienā no mūsu mājas.

Man patīk, ka Māris pa šo laiku ir ticis pie veikalu "frendiem". Piemājas veikaliņa tirgotājs vienmēr smaida un sveicina, un es atkal nokaunos par to, ka nu nekādi nevaru atcerēties, kā turciski ir "uzredzēšanos", bet ar vīna veikala tirgotāju vispār nav jārunā, jo, ieraugot Māri, viņš paņem ierasto vīna pudeli, Māris iedod ierastās desmit liras, abi pamāj viens otram ar galvu un draudzīgi šķiras līdz nākamajai reizei.
Tā lūk, dzīve šeit ir rimta jo rimta.