Advente

Pirmā Adventes svētdiena, un pirmoreiz mūžā man nav Adventes vainaga, kurš vienmēr ir bijis būtisks Ziemassvētku sajūtas veidotājs. Izstaigājām mūsu rajonu krustu šķērsu un neatradām nevienu pašu zemē nokritušu skujkoka zariņu. Apsvērām iespēju pagatavot to no kanēļa standziņām, bet nav ne jausmas, kur šeit atrast stiepli. Domājām arī par mandarīniem vai apelsīniem, kuros saspraust krustnagliņas, taču pirms pāris gadiem noskaidroju, ka šitāda kombinācija ātri vien sapūst. Granātāboli kā svečturi arī tomēr nederēs. Bet antikvariātā atrasto svečturu cenu nemaz nepūlējāmies noskaidrot - labi zinām, ka pārdevējs prasa pārāk augstas cenas par lietām, kuras pagaidām ir vienkārši vecas, nevis antīkas. Tāpēc šobrīd izlīdzos ar sahlep, cepumiem un džezīgu mūziku, kura man asociējas ar Ziemassvētkiem. Un sāku taisīt pirmo Ziemassvētku dāvanu. Pirksti niez to nobildēt un palielīties, taču nedrīkst. Ja nu dāvanas saņēmējs to ierauga pirms laika un pārsteigums izčib gaisā, ja nu šo lietiņu sagribas kādam citam, vai visļaunākais - ja nu tam īstajam cilvēkam nemaz nepatīk? Man vienmēr ir paticis taisīt skaistas lietas citiem, taču vienmēr šo procesu pavada divējādas sajūtas - bail, ka otram patiks, tāpēc man no tās lietas būs jāšķiras, un bail, ka nepatiks, kas vienmēr ir trieciens manai "mākslinieciskajai pašapziņai".