Ceļā

Nepagāja ne mēnesis, un esmu atpakaļceļā uz Stambulu. Sēžu Prāgas lidostā, malkoju kapučino, knakstos ap meduskūku un gaidu tālākreisu. Tikko sarakstīju Ziemassvētku dāvanu sarakstu. Ja idejas sieviešu dāvanām ripoja kā no pārpilnības raga, vīriešu iepriecināšana man joprojām ir liela mīkla, kas sagādā ne mazumu bezcerīgu nopūtu. Tā virpināju savu jauno, kičīgo tintes pildspalvu, ka dabūju pilnas rokas ar tinti, un smalkā pildspalva, ietīta salvetēs, guļ somas kabatā :)
Nedaudz jūtu nemieru par to, kas mani gaida pie pasu kontroles Stambulā, jo tas, kā dabūju vīzu, man joprojām nav skaidrs. Apstiprinājumu no Turcijas tā arī nesaņēmu, nopratu, ka līdz tam vēl ilgs laiks jāgaida. Taču, vai nu mani jautājumiem pilnie e-pasti pamatīgi sakrita Tungatangam uz nerviem vai arī pie vainas cits nejauši izvēlēts manevrs, vīzu man iedeva tāpat. Uz sešdesmit dienām. "Single entry". Secinājumi? Ja vēl kādreiz būs jākārto vīza iebraukšanai musulmaņu valstī, darīšu to vismaz divus, nē, kādus divus, vismaz trīs mēnešus iepriekš. Savlaicīgi noskaidrošu, kādas ir iespējas nokārtot papīrus attiecīgajā valstī. Un būšu kā uzmācīga muša, no kuras visiem ierēdņiem gribēsies atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Taču laipna muša, lai atbrīvošanās izpaustos kā vīzas piešķiršana, nevis atteikums.
Ziemassvētkus nāksies svinēt Stambulā un būs jāizdomā, kā dabūt svētku sajūtu musulmaņu valstī, kur Ziemassvētku eglītes laikam uz ielām netirgo (tiesa, pie vienas Modas ieskrietuves stāv maza eglīte, kurā lampiņas šķiet no pagājušā gada palikušas, bet skuju gan tai nav jau sen) un kur mūsu virtuvē nav plīts piparkūku cepšanai. No vienas puses jau labi - es kārtējo gadu varēšu atlikt savu dižplānu par pašgatavotu piparkūku mīklu uz nākamo gadu.
Sarakstīju uz papīra plānus un vēlmes. Patīkami, ka to man joprojām netrūkst. Man ir 60 dienas laika, lai izdomātu, kas, kur, kad, ko un kā. Gribu atgriezties mājās ar skaidru vai pavisam nedaudz miglainu vīziju par to, ko gribu darīt.
Šīs trīs nedēļas, kas sākumā šķita kā mocības, bija īsta dāvana. Ir patīkami atgriezties mājās un kārtējo reizi pārliecināties par to, ka ar tādu ģimeni un draudzenēm, dzīve ir tik garšīga kā siera kūka, kuru es gribētu palikt tētim zem Ziemassvētku eglītes. Un romantiskas ilgas arī mēdz būt patīkamas.
Stambula, es nāku. Latvija, es drīz būšu atpakaļ.