Tuvplāni

Uz nenoteiktu laiku esmu atpakaļ mājās. Mēneša laikā paguvu pieķerties Stambulai un mūsu miteklim tur, tāpēc pirms prombraukšanas ar Māri noteicām, ka ir grūti saprast, ko domājam ar "braukšanu atpakaļ" - atgriešanos Latvijā vai Turcijā. Nu sēžu iepakojusies vilnas zeķēs, siltā jo siltā apģērbā un priecājos, ka esmu tur, kur esmu, un vienlaikus hipnotizēju telefonu, gaidot zvanu no vēstniecības par to, ka man beidzot ir piešķirta tūrisma vīza.
Jau izkāpjot no lidmašīnas, sapratu, ka mājinieku teiktais par pusziemu Latvijā ir balta patiesība. Vai, kā man sala. Oj, kā vīlos, kad sapratu, ka mans jaunais mētelītis kā uzliets derētu Turcijas, ne Latvijas ziemai. Bet tie jau tādi sīkumi. Nedaudz grūtāk ir saskatīt labo debesu pelēcībā. Pelēks laiks jau kopš bērnu dienām dara manu garastāvokli pelēku. Un Imanta Ziedoņa pelēkā pasaka ne vienmēr palīdz saskatīt pelēkā bagātumu (kā nekā meklēju tajā glābiņu teju 20 gadus).
Taču ģimenes siltums un mīļums, lutināšana un prieks, mani redzot, dara savu. Turklāt būt par savējo cilvēku mēneša notikumu ir daudz patīkamāk nekā būt mūsu Modas ieliņas turku dienas notikumam :) Vakar ar mammīti baudījām notikumu, kas pavisam aizmēza manu apmulsumu un neapmierinātibu ar "suņa laiku". Koncerts "Tuvplāni", kurā ļaudis priecēja Valds Pūce, Renārs Kaupers, Raimonda Vazdika un Raimonds Ozols. Protams, man jau pietiek vien palūkoties uz "novadnieku Kauperu", lai ap sirdi siltāk paliktu, taču arī pārējie mākslinieki bija ļoti iedvesmojoši. Pusotra stunda skaistas mūzikas un dzejas pavadījumā deva tādu pacilājumu, prieku un lepnumu, ka jūtos sasmēlusies pozitīvismu ilgam laikam. Un vispār krīzes kulminācijā ir tik jauki atcerēties, ka mums, latviešiem, ir tik talantīgi cilvēki. Mūsējie raksta un spēlē, un dzied tik skaistu mūziku, sacer tik labu dzeju, raksta tik lieliskus stāstus un romānus, glezno tik skaistas bildes, veido tik labu teātri, dejo tik smukas dejas. Nodomāju, ka mēs ne tikai neprotam lepoties ar šiem cilvēkiem, bet arī paši bieži aizmirstam, ka mūsu tautā ir tāda bagātība. Jā, es nemāku dziedāt, es nemāku komponēt, arī rakstniece un gleznotāja neesmu, bet ir tik ļoti daudz latviešu, par kuru darbiem es varu priecāties. Dzīve taču būtu daudz nabagāka bez viņiem! Eh.... un ziniet, iziet ārā pēc šī koncerta un atcerēties, ka es taču šodien dienasgaismā arī redzēju dzeltenas kļavas, turklāt ne tikai kokos, bet arī izklātas pa visu zemi! Skaisti. Stambulā nedaudz pārdzīvoju par to, ka man ies secen Latvijas skaistais rudens. Bet nekā, es arī dabūju nedaudz no tā redzēt. Tagad sēžu mājās un veros pa logu uz dārzu, tur daudz nesagrābtu lapu un es atšķirībā no mammas un tēta par tām priecājos, graužu rudens ābolus un smaidu par mūsu krācošo un ziemai uzbaroto kaķi. Murrrr.... Man prieks atbraukt mājās un sajust, ka, visur citur ir baigi forši, bet "I belong here".
P.S. Ja tavas dzimtās pilsētas kultūras namā piedāvā koncertprogrammu "Tuvplāni", aizej, man šķiet, ka nenožēlosi.