Es neesmu un nekad neesmu bijusi saldējuma fane. Taču ir daži saldējumi, kas pat mani neatstāj vienaldzīgu un liek aizvērt acis, sajūsmināties par garšu un spirgtumu, baudīt un nespēt sagaidīt nākamo tikšanos. Šodien parevidēju atmiņas un izveidoju saldējumu Top 6, elementi sarindoti hronoloģiskā secībā pēc mūsu satikšanās. Pats, pats pirmais, protams, bija bērnībā - dzīvojot Jelgavā, braucienus uz Rīgu vienmēr gaidīju ar lielu nepacietību un svētku izjūtu. Kāpēc? Tāpēc, ka Rīgā atrodas "Bērnu pasaule", kuras pirmā stāva ūķīgajā kafejnīcā bez garšīgajām siera-burkānu karstmaizēm deva arī fantastisku saldējumu, vislabākais bija griljāžas, mmmmm....garšu vairs neatceros, bet neaprakstāmo prieku gan. Nākamais īpašais saldējums manā dzīvē ienāca....gandrīz divdesmit gadus vēlāk - Ventspilī, kad strādāju bērnu kafejnīcā, manas brokastis veselu vasaru no vietas bija kafija (precīzāk gan laikam būtu teikt - saldējums ar kafiju) ar "Lieldienu saldējumu" (plombīrs ar marmelādi, riekstiem un šokolādes končām) un "Spilvas" karameļu mērci. Trešo negaidīti satiku Parīzē. Negaidīti tādēļ, ka Parīzē pievēršu uzmanību vien kruasāniem un kūciņām, taču arī saldējums (sorbets) bija neatkārtojams. To ļoti rūpīgi, kārtu pa kārtai uz gardas vafeles krāmē Parīzes Latīņu kvartālā. Par ceturto īpašo saldējumu kopā ar Līgu sajūsminājos Bujukadā - spirdzinošs, nedaudz staipīgs un trakoti garšīgs. Nākamais bija īsts pārsteigums - izrādās, kaut ko tik gardu ir iespējams pagatavot mājas apstākļos un to uzbūris neviens cits kā mana mīļā draudzene Zajačka. Bet sestais - ak, viņu (nu ja, ka viņu) es satiku nesen, Ozsut viesmīlis kā pašu par sevi saprotamu prasīja, kuru saldējumu mēs ēdīsim pie kūkas un tad atnesa kūku, kurai blakus gozējās divas bumbiņas, par kurām Val teiktu: "Tik garšīgi, ka varētu atdoties, tad nomirt, augšāmcelties un atdoties vēlreiz."
Liels bija mans prieks vēlreiz satiekoties ar saldējumu Bujukadā. No priekiem notiesāju veselus divus - vienu par atkaltikšanos un otru par nākamo tikšanos. Katru dienu pa ceļam uz mājām eju garām saldējuma kafejnīcai un man ir lielais aizdomas, ka tās piedāvātais saldējums ir no Bujukadas šnites, vēl gan neesmu pārbaudījusi, īsti nezinu, no kā baidos vairāk - ka būs vai ka nebūs tikpat labs.
Tikpat liels bija mans prieks pa autobusa logu ieraudzīt, ka Ozsut ir ne tikai Istaklal, bet arī Kadikojā.
Bildē: pirmais darbiņš Bujukadā - no prāmja pa taisno pie saldējuma tirgotāja, otrs gan pieder Mārim :(
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru