Eyup

Lai iepazītu Stambulu no jaunas puses, devāmies prāmja ekskursijā pa Zelta raga līci. Izbūrāmies cauri iepriekš neredzētam Stambulas satiksmes centram (nez kāds ir to kopējais skaits?) un nonācām mazā, mīlīgā un glītā piestātnītē, kur, pārmaiņas pēc, bez mums bija vēl tikai daži tūristi. Iekāpām nelielā un jaukā prāmītī un devāmies uz pretējo šauruma pusi. Ar katru kilometru atstājām aiz sevis varenās ēkas un mošejas un braucām tuvāk vienkāršākai Stambulai. Vienkāršākas mājas, parastāki skati, mazāk elpu aizraujošā lieluma un varenības, vairāk pieticības un "nothing special". Un tomēr - neatminos, ka pirms tam būtu tik mierīgi staigājusi pa šo pilsētu, nelikusies traucēta par pārdevēju uzmanību, jo tā šeit ir neuzkrītošāka. Ceļvedī rakstīts, ka mūsu galapunkts Eyup ir viena no svarīgākajām reliģiskajām vietām Stambulā. To varēja redzēt arī uz ielām - biju viena no nedaudzām sievietēm bez galvassegas, taču atšķirībā no nosodošajiem skatieniem ierastajā transportā šeit neko tādu nejutu. Es biju tāda, kāda esmu, vietējie, tādi, kādi ir viņi, un mēs viens otram netraucējām. Tiesa, atšķirību izjutu, kad kebabonkuls mūsu maizītē ielika vismaz uz pusi mazāk gaļas nekā turkam, kurš stāvēja rindā pirms mums.
Uzbraucām Pjēra Loti pakalnā, kuru jau sen gribēju apmeklēt. Izstaigājām mazos pakalna celiņus, izdzērām mazu tējas krūzīti un atpūtāmies, pētot Stambulu no augšas. Piekrītu Mārim, ka šī ekskursija nebija nekādā iespaidīgā, bet tieši tas man patika - kaut kas vienkāršs, mierīgs un tomēr nebūt ne necils. Skaists. Un gandrīz kluss. Klusums man Stambulā ir kļuvis par lielu vērtību. Tālāk citāts no manas šā brīža literatūras - lasu un mēģinu saskatīt to pilsētu, par kuru savās atmiņās dalās Orhans Pamuks. Tiesa, nemaz tik viegli tas nav. Man joprojām šķiet, ka kolektīvā melanholija huzun, ko viņš neskaitāmas reizes piemin un kas krāsojot Stambulu pelēkās krāsās, ir nekas cits kā smogs un citi gaisa piesārņojumi. Es, cilvēks no malas, veroties vietējos cilvēkos nesaskatu melanholiju, drīzāk gan dzīvesprieku. Latvieši man izskatās pēc krietni lielākiem melanholiķiem.

The trouble with Eyup, were the Kocatas left me, was that this perfect little village at the end of the Golden Horn did not seem real at all. As an image of the inward-looking, mysterious, religious, picturesque and mystical 'East' it was so perfect as to seem like someone else's dream, a sort of Turkish Eastern Muslim Disneyland planted on the edge of the city. Was this because it was outside the old city walls, and therefore without the Byzantine influence or the many-layered confusions you saw elswhere in the city? Did the high hills bright night earlier to this place? Or had Eyup decided out of reigious and mystic humility to keep its buildings small, to keep a distance from the greatness of Istanbyl and its complex power - the power it derived from its dirt, its rust, its smoke, its wrecks, its cracks, its remains, its ruinds, its filth? What makes Eyup so close to Western dreams of the East, and makes everyone love it so, is its continuing ability to derive full benefit from the West and Westernisng Istanbul, while still keeping itself distant from the centre, the bureaucracy, the state institutions and buildings. (Orhan Pamuk; Istanbul memories and the city)