Dolmabahče

Mēs to izdarījām! Mēs tiešām pamodāmies un aizbraucām uz turieni! Nočāpojām visu "šaaaausmīgi" garo gabalu no Bešiktaš piestātnes līdz pilij, mums pat izdevās biļešu tirgotājam iestāstīt, ka Māris ir students Turcijā (parastajiem ļaudīm ipar ieeju jāmaksā 20 liras, bet ISEC kartes īpašniekiem - 1 liru, Mārim diemžēl bija turku studentu apliecība parastā, un pirmajā reizē onka nicīgi mūs pasūtīja trīs mājas tālāk, kasījām galvas un nolēmām vēlreiz mēģināt paskaidrot, ka Stambulas pilī tā kā vajadzētu ņemt pretī arī turku studentu apliecības un izdevās!).

Pils ir grandioza un iespaidīga, liela un no vienas vietas klāta cakām un mežģīnēm. Ar lielu skaistu dārzu un mīlīgu strūklaku, kurā izslāpušais tūrists var nedaudz veldzēties.

Taču, manuprāt, skaistākais objekts dārzā ir vārti pie Bosfora. Pie paša Bosfora. Nu tā ka varētu piesēst uz kāpnītēm un iebāzt tur kājas (tas gan ir veselībai bīstami). Tie izskatās kā liels logs uz ārpasauli.

Stāvēju, stāvēju un uz vienu dienu sagribēju būt sultāns vai turku mīlētais Atijs (viņš mitinājās Dolmabahčē, kad bija Stambulā) - ļaut vienai no istabenēm pasniegt man kafiju skaistā porcelāna krūzītē un gardas brokastis, kuras knakstināt ar sudraba dakšiņām, kuru galā gozējas kristāli, klausīties klavierspēli un spēlēt sunīšus pa pils nebeidzamajiem gaiteņiem un istabām (tas gan laikam sultānam un Atijam neklātos), lasīt grāmatu kādā no burvīgajiem baroka dīvainiem un baudīt gaismu, kura staro no kristāla lustrām,

bet vēlāk stundām tupēt uz kāpnītēm un skatīties uz Bosforu.

Visos ceļvežos rakstīts, ka Dolmabahčē ir pārpārēm kristāla un zelta. Jap - apzeltīti griesti un viens liels un daudzi mazāki kristāla gaismekļi.

Un, protams, man mīļie dīvāni un krēsli visur, kur vien skaties. Ideāla krāsu harmonija un detaļas.

Mmmmmm....pirmās piecpadsmit minūtes staigāju un siekalojos kā traka, bet pēc tam noguru. Tur tiešām ir ļoti skaisti un ļoti grezni. Manai acij pārāk grezni. Tūres beigās tā piekusu no pārbagātības, ka pa harēmu knapi kājas vilku un visu laiku žāvājos un kasīju degunu, kurā salīduši sultāniski putekļi. Starp citu, man kā jau daudzām meitenēm bērnībā dikti gribējās būt princesei. Nu man ir pilnīgi skaidrs, ka nav ko gribēt būt par turku sultāna sievu vai meitu. Viņas dzīvoja harēmā - atsevišķā pilī pie lielās pils un, salīdzinot ar sultāna apartamentiem, sultāniskās ģimenes daiļā dzimuma pārstāvēm nācās dzīvot diezgan pieticīgās un ļoti tumšās telpās. Pat drūmās.

Bilžu no pils iekšpuses ir maz un visas nozvejotas internetā, jo pilī ir aizliegts fotografēt. Varbūt tāpēc, ka citādi vispār nebūtu iespējams pa to pārvietoties, jo, kā jau muzejā, staigāt drīkst tikai pa norādītu taciņu un vienatnē pastaigāties vispār nedrīkst - rātni jāiet rindiņā kopā ar citiem tūristiem, ātri jāuzmet acs vienai telpai un jau jādeso uz nākamo. Vienā istabiņā palikām nedaudz ilgāk, lai varētu to kārtīgāk aplūkot, bet sargs uzreiz teica, ka šitā nedrīkst, jāiet tālāk. Pie tā laikam Reza vainīgs. Viņš mums pastāstīja, ka pirms pāris gadiem gandrīz kritis kārdinājumā un nočiepis Ataturka pulksteni, jo tas stāvējis rokas stiepiena attālumā, apkārt neviena paša cilvēka, kur nu vēl sarga un arī videokameru nebija, taču viņš saņēmies un aizgājis bešā; kad izgāja no pils piegāja pie apsardzes vadītāja un pastāstīja: ziniet, es tikko gandrīz nozagu Atija pulksteni. Tad nu kopš tiem laikiem sargi dara savu darbiņu kārtīgi un neļauj tūristiem pat iedomāties par garnadzības iespējām.

Bijām arī Ataturka istabā. Pulksteni gan neievērojām (varbūt kāds tomēr nospēris), taču telpa no pārējām pils daļām atšķīrās ar pamatīgu pieticību. Pamatīgi sasmējāmies, kad ieraudzījām, kāda bija viņa gultasveļa. Nekādu caku, nekādu rozā mākonīšu un mazu zilonīšu. Viens pamatīgs, ļoti sarkans un spīdīgs Turcijas karogs :)

Iemetām aci arī sultāna hamamā un pamatīgi nobrīnījāmies. Iedomājieties - sultāns iztērē 35 tonnas zelta, lai uzceltu pili, bet viņa pirts ir tik parasta, nu tik parasta.

Ne miņas no marmora, uz kura atvēsināties un karsēties, ne miņas no greznības un pilnīgi nekādas miņas no zelta poda. Viss kā pie visvienkāršākajiem cilvēkiem. Vienkāršā netūristu pirts, kurā pirtējos es, bija krietni greznāka un iespaidīgāka.

Pilī ir arī kristāla paviljons. Lounlijā rakstīts, ka tur esot ļoti daudz skaistu kristāla priekšmetu un pat kristāla klavieres. Pirms tam smējām, ka tur noteikti būs pilns ar kristāla eifelīšiem un centrā mazmazītiņas kristāla klavierītes. Patiesībai gan atbilst mūsu otrā versija - normālas koka klavieres, kurām ir viens kristāla elements - kristāla trubiņa pie klavieru kājām (līdzīga tālāk redzamajām kristāla margām).

Nudien nesaprotu, kādēļ bija jātaisa kristāla paviljons, kurš pamatīgi nobāl pils kristāla krājumu priekšā. (Starp citu - Dolmabahčes pils lielākā un skaistākā kristāla lustra sver četras tonnas un ir patiešām milzīga.)

Kopumā man ļoti patika tā vieta. Priecājos, ka beidzot uz turieni aizgāju, šo to uzzināju par turku sultāniem un redzēju, cik ļoti veiksmīgi turkiem izdevies atvilkt uz šejieni eiropeisku greznību un tai pat laikā saglabāt to, kas ir tikai viņu - Iznikas flīžu detaļas, turku paklāji zem angļu kristāla lustrām, citāti no Korāna, kas iegravēti gleznu rāmjos. Sasmēlos daudz iedvesmas pērļošanai un pasēdēju uz kāpnītēm, pa kurām staigājuši turku sultāni un Atijs.

Foto (c): Māris Kūlis; http://smokwawelski.net; http://wikimedia.org; harikaszaza.blogspot.com