svētdiena, 2010. gada 3. janvāris

It's a rainy day


Jaunais gads Stambulā sācies ar draņķīgu laiku. Tas mums laikam par to, ka Vecgada vakaru un pirmās Jaungada stundas varējām vienās jaciņās pavadīt pie trakojošā Bosfora. Stāvējām uz Kadikojas mola (bildē pa kreisi) un skatījāmies uz salūtu abās Eiropās. Smuki, tiesa, no divdesmitmiljonu pilsētas gaidīju krietni vairāk. No tā vakara jūras šļakatas ar katru vakaru kļūst arvien dusmīgākas un biedējošākas, bet aizpagājšnakt pamodos un pārbijos, ka sācies karš un kāds nelietis bombardē Stambulu. Nu ja, pērkons un zibens. Tā nu mums atkal lietus sezona sākusies - smidzina, smīlā, līņā, līst, gāž, gāž kā no spaiņiem un Jāņiem un tamlīdzīgi. Fonā vējš plosa palmas un jūra metas pret molu ar tādu spēku, ka brīnos kāpēc smukskatometra kafejnīca vēl stāv, kur stāvējusi.

Šādas pelēkās dienas ir pilnīgi absolūti nepiemērotas darbam. Abi gariem ģīmjiem meklējam sevī iedvesmu tulkojuma un esejas pabeigšanai. Nav jau nekāds brīnums, ka nesanāk - jau sen ir atklāts, ka šādos laikapstākļos ir jātup zem segas ar grāmatu vienā rokā, mīļoto cilvēku otrā un datoru kaut kur gultas galā. Kad apnīk lasīt un samīļoties, jāskatās filma. Starp citu, pirmo janvāri pavadījām multeņu, filmu un dīvāna zīmē. Arī es beidzot esmu redzējusi Korelainu un Madagaskaras Ziemassvētkus, taču vakara pērle bija turku filma Issiz Adam (angļu val.: Alone). Lieliska. Silti, silti iesaku. Lai gan filma ir turku, tajā nav gandrīz ne grama no cilvēku pirmajām asociācijām ar Turciju. Filmas darbība notiek Stambulā, sižeta centrā, protams, vīrietis un sieviete. Taču filma nav nekāda attiecību filma parastā. Tajā ir daudz garšas (jau trešo dienu domāju par burkānu-kanēļa kūku un ceru, ka man kāds no debesīm iemetīs rokās smuki iesaiņotu gabaliņu vai vismaz sarullētu recepti), smaržas, skaistuma, spirgtuma, smeldzes, sāpju, prieka un vēl kaut kā, kam nevaru atrast vārdus. Nedaudz atgādināja Vikiju Kristīnu Barselonu, bet šī ir smeldzīgāka. Pieskaras, manuprāt, augošai emocionālai tendencei cilvēkos - nespējā/nevēlmē pieķerties un dzīvot rimtu, laimīgu dzīvi. Vienvārdsakot, lieliska sastāvdaļa tādam vakaram, kurā negribas gluži skatīties ne saldu amerikāņu komēdiju, ne džārmušus, ne grīnevejus. Un... bija forši kadru maliņās saskatīt pazīstamas vietas, nu, piemēram, tās kāpnes Taksimā/Džihangirā, pa kurām reiz elsdama pūsdama rāpos augšā un pēc tam piecas minūtes mēģināju elpu atgūt, bet pirms dažām dienām uzlidoju kā pūciņa atceļā no bodītes, kuras saimniece man teica, ka varu viņai nest brošas tirgot.

Tagad fonā Pink Martini, pēc tam būs Au Revoir Simone un vēl pēc tam Gotan Project. Tā ir mana pelēko dienu mūzika, kura, cerams, iedvesmos tulkojuma pucēšanai.

5 komentāri:

  1. Pelēko dienu mūzika Gotans - es ceru, ka tas ir kompliments Gotanam, ne? Citādi mums nav pa ceļam... :)

    AtbildētDzēst
  2. Ak, aizmirsu parakstīties... Val. Tev tā smukā filma būs līdzi, kad pārbrauksi mājās?

    AtbildētDzēst
  3. Jā, jā, pelēko dienu mūzika pelēkās dienas uzlabo:)
    Jap, būs, tās svars laimīgā kārtā nav mērāms gramos un kilogramos.

    AtbildētDzēst
  4. Paņēma tavas brošas?!! Lieliski jaunumi! Beidzot Stambulā kāda saprātīga veikaltante uzradusies. Lai labi tirgojas! :)
    Un tagad man ir skaidrs par Epiktētu.

    AtbildētDzēst
  5. Vēl nepaņēma, jo es vēl neko neesmu sataisījusi, bet ja sataisīšu, tad ņems :)

    AtbildētDzēst