sestdiena, 2010. gada 9. janvāris

Turkish pizza

Vai nav smuka? Tā gan nav turkish pizza, bet gan omlete-šmomlete, ko Mārītis gatavo ļoti īpašās dienās (kad ir ļoti apvainojies, bet neatceras, par ko), kuru par laimi nav daudz. Nēēēēnormāli garšīga. Vispār man ir ļoti paveicies - man nepatīk gatavot un sanāk diezgan slikti, bet viņam patīk un sanāk diezgan labi, murrrr....

Bet pietiks par omletēm, pastāstīšu par turku picu. Kaut kur lasīju, ka turki izdomājuši, nav ko te mēģināt itāļus atdarināt, tāpat nekas labs nesanāks, labāk uztaisīs savu versiju par picu - lahmačunu (nu vai kaut kā tā, turku īpašvārdu atveidē es pamatīgi improvizēju). Tas ir otrs labākais džankfuds pēc kebaba, turklāt vēl lētāks (dārgākais, ko esmu redzējusi, maksā 2 liras, lētākais - vienu).

Plāna, plāna un kraukšķīga mīkliņa, plāna kārtiņa ar tomātu mērcīti un tikpat plāna kārtiņa ar malto gaļīti (tas ir pilnīgi saprotami, jo maltā gaļa te maksā šausmīgi dārgi, īsti nesaprotu, kāpēc tā, bet pamatīgās cenas dēļ es jau otro mēnesi dzīvoju bez Boloņas mērces). Tam visam klāt sakapāti salātiņi, sarkanie sīpoli un tučtuč tomāta. Ja lahmačunu ņem līdzi, to sarullē kā lavaša kebabu ar salātiem vidū, ja ēd uz vietas, salātus smuki ieliek trauciņā, lai latvieši pirmajā reizē mēģina izdomāt - būs vai nebūs par tām piedevām jāmaksā :)

2 komentāri:

  1. Lahmačuns ir tas, ko pirmoreiz iemēģinājām tai ēstūzī (neatceros, kā sauca) pēc mana hamamama?

    AtbildētDzēst