Last but one

Tā jau ir visos ceļojumos - tieši pirms aizbraukšanas tu atklāj to, to un vēl šito. Garšīgu vīnu, skaistu vietu pastaigām, lētu un ļoti gardu ēdienu un tamlīdzīgi. Mēģinu par to neškrobēties, jo es zinu, ka te atgriezīšos. Droši vien aiziešu uz Sultanahmetu, ieraudzīšu tūristu barus un pie sevis pukošos - ko jūs te darāt, kāpēc jūs piebāžat manu pilsētu, es taču te agrāk dzīvoju, šī taču ir mana pilsētaaaaa.....! Kadikojā parādās jaunu erasmusiešu kompānijas un es viņus nedaudz apskaužu, mūsu miteklis ir gandrīz tukšs, jo zviedri jau aizbraukuši mājās, nekad nebūtu iedomājusies, ka man pietrūks viņu nemazgāto trauku kaudžu.
Pakojam somas. Es pēc labākajiem filmu paraugiem šodien uzsēdos virsū savam koferim, lai aizdabūtu to ciet. Piebāzu pilnu rokas bagāžas koferi un tagad izmisīgi skatos uz mīļajiem melnajiem zābakiem, neizlietotajiem rozīšu audumiem, šallēm, somu, dažādiem vadiem un grāmatām. Kur lai to visu sabāž??? Rīt turēšu īkšķus par to, lai mani ar visu šito mantību ielaiž lidmašīnā.
Šodien vēl jāaiziet pasēdēt uz soliņa pie jūras, bet rīt atvadas no Kadikojas un Rezas. Eh.... pirms kāda laika pamatīgi šķendējos, ka nav apskatīta vismaz puse no lounlijā apvilktajiem objektiem, tā arī neizbraucām ārpus Stambulas, neaizgāju mācīties vēderdejas pie turcietes, pat vietējo salsas bāru neuzmeklēju. Toties piedzīvoju šeit daudz daudz mazu un jauku sīkumu, kas to visu atsver. No Rezas ļoti daudz uzzināju par Stambulu, par tās rajoniem, par viņa dzimteni Irānu un atvērtāk skatos uz šejieniešiem. Jau iepriekš teicu - tas, kas man nepatika septembrī, tagad man Stambulā patīk visvairāk. Un turpmāk neturcijā, ieraugot uz ielas turkveidīgus un irāņveidīgus cilvēkus nebaidīšos, jo tagad zinu par viņiem krietni vairāk.
Viesistabā ierunajās Reza, iešu klausīties. Pēdējā laikā visas mūsu naktis tiek piepildītas ar sarunām un viņa stāstiem. Mmmmm....