Tirgus diena

Lietus nerimstas, tāpēc jāatliek arī pēdējā pastaiga pa Kadikojas tirgu. Tā vietā parakāšos atmiņās un bildēs un pierakstīšu savus Stambulas tirgu iespaidus te. Tirgi man vienmēr ir ļoti patikuši. Man patīk gan pārtikas tirgi, gan apģērba, gan suvenīru un krāmu tirgi. Tas laikam tāpēc, ka mana oma ir tirgussieva un arī es pati kādu laiku strādāju tirgū. Tur vienmēr ir patīkams smaržu un skaņu mutulis, vienmēr ir skaisti augļi un dārzeņi un vienmēr tiešāka saziņa ar cilvēkiem nekā veikalā. Ja vairāk runātu turciski un nebaidītos no ārzemniekiem piemērojamā uzcenojuma, noteikti pirktu pārtiku vietējā tirgū.

Kadikojā ir neliels, pārbāzts un ļoti skaļš pārtikas tirgus. Pārdevēju rīkles spēks ir vienkārši apbrīnojams - viņi visu dienu stāv un sauc pie sevis pircējus, apkalpo tos un sāk saukt atkal. Tur var nopirkt visu, kas vien gardai dzīvei nepieciešams: svaigas zivis, kuras skaisti (cik nu tas ar jēlām zivīm iespējams) izkārtotas uz lieliem galdiem, zivju pazinējiem te noteikti ir paradīze, jo zivis ir lētas un var iegādāties visdāžādākās zortes.

Šeit ir arī plaša olīvu (tipiska turku brokastu sastāvdaļa) izvēle,
dārzeņi sakārtoti skaistās rindās un kaudzēs,

katrs tirgotājs pārdod arī vīnogu lapas, kurās ietīt visdažādākos maisījumus un ar gardu muti ņukāt iekšā,

un, protams, augļu kalni, kuru krāsas nebeidz kārdināt un priecēt acis.

Ir arī pa delikatešu bodītei, kur var nopirkt dažnedažādus sierus, desas, gaļas. Turpat blakus arī mazi garšvielu, graudaugu, riekstu, un žāvēto augļu veikaliņi - parādi tik ar pirkstu uz riekstu vai mandeli un pēc brīža tavās rokās būs papīra turziņa, kuru būs ļooooooti grūti saglabāt pilnu līdz mājām.

Kad pārtika iepirkta, var no puķu tantes iegādāties kādu pušķīti, kas maksā birmilijonu (1 liru, taču, tantes joprojām rēķina vecajās lirās; tas man atsauc atmiņā Rezas jociņu - pirms pāris gadiem viņš uz jautājumu "Kā tev klājas Turcijā?" atbildēja "Lieliski, mana vannasistaba ir no marmora (tas šeit ir ļoti lēts) un es pelnu miljonus (1 jaunā lira = miljons veco liru)").

Tikpat ļoti kā pārtikas tirgi man patīk krāmu tirgi, taču ar tiem man šeit galīgi neveicas, un varbūt labi ka tā. Sen atpakaļ vēl cibas laikos rakstīju, kā meklēju Kadikojas/Modas otrdienas tirgu un cik ļoti nesameklēju. Tad nu re, mēnesi vēlāk mēs to vietu atradām. Pirms tam salasījos, ka tur mazos stendiņos tirgo dažādus dizaineru apģērba kolekciju atlikumus (jo Turcijā ražo ne tikai prastās drēbes, bet arī Armani un pārējos zīmoldarus), dabisko pārtiku un vienā stūrī izkārtojies blusu tirgus. Braucām uz turieni kādas divdesmit minūtes pārpildītā autobusā, izkāpām ellē ratā pie pirmās Salis Pazari (Otrdienas tirgus) zīmes un tad vēl krietnu gabalu čāpojām garām visām nākamajām Salis Pazari un ieraudzījām...šito...

Tas tik bija kaut kas! Dizaineru kolekciju pārpalikumi bija D un G jostiņas, LV somiņas un CC maciņi. Nu jā, un vēl tur bija viss, ko var atrast mūsu pašu centrāltirgū, tikai krietni lielākā.

Dāāāā.... Negribēju zaudēt cerības un devos meklēt blusu stūri. Kā tad, vienīgās "antikvārās" lietas bija Made in China svečturi, kas nopūsti ar bronzas krāsu :D Pēcāk uzzināju, ka blusu tirgus te īstenībā notiekot svētdienā. Tad nu vienā svētdienā (kuras te lielākoties ir tikpat lietainas kā šodiena) devāmies turpat vēlreiz. Uzmini nu, ko ieraudzījām? Tukšu laukumu. Jap, tajā brīdī domās no izdarāmo pasākumu saraksta izsvītroju Stambulas blusu tirgu ķemmēšanu.

Lielie tirgi man ne pārāk tīk, tāpēc par grandbazāra 58 ielām un tirgotāju simtiem nerakstīšu, toties gribu pieminēt garšvielu tirgu. Protams, arī tas ir domāts tūristiem, tāpēc teju viss tur maksā krietni dārgāk nekā tai pašā Kadikojā, taču, ja vēlies iepirkties tirgū, kuram ir griesti un izbaudīt Ēģiptiešu tirgus atmosfēru, maksā ragā, tā teikt. Garšvielu pazinējus tur droši vien kārdinājums ik uz stūra gaida, taču nepazinējs var vienkārši baudīt skatu - garšvielu maisus, toverus, kaudzītes, kam izveidota skaista forma,
pazaudēt ožu, smaržojot tējas un priecāties par to, cik skaisti tās izskatās,
degustēt un pārēsties lukumus (pieklājības pēc gan nedaudz arī nopirkt).
Un tad, kad līdzi paņemtais vīrietis ir tik ļoti piekusis un nelaimīgs, ka pamazām sāk briest skandža pēc katra "nu vēl šito stendiņu", viņu vajag aizvest līdz gaļas stendam. Ja viņš ir gaļēdājs, momentā atplauks platā smaidā un atdzīvosies, ka es saku, pārbaudīts uz savas (precīzāk, Māra) ādas.

Nu un kad vīrietis ir nedaudz nomierinājies, tad fiksi var iemest aci šaļļu bodē. Blakus garšvielām te tirgo arī ūdenspīpes, burvīgās turku lampiņas, pāris paklājus un, protams, šalles. Tirgotāji sevi reklamē visdažādākajos veidos, tālāk redzamais ir diezgan asprātīgs, un tas strādā!

Tā lūk!