Regular shopping

Man vienmēr ir gribējies ieiet ierastajā veikalā un iepirkties bez vārdiem, kad pārdevējs, mani ieraugot, uzreiz atceras, ka es parasti gribu tādu bageti, šitādu sieru un to kafiju, vai, piemēram, kafejnīcā neviens nenes klāt ēdienkarti, jo zina, ka jāielej dubultā amerikāņu kafija. Rīgas tuvējā Rimi vai Mego tas nav iespējams, taču šeit veikali ir maziņi un, lai gan nerunājam turciski, ar pārdevējiem ir izveidojušās savējo attiecības. Vienā veikalā nakts vidū pirktajai vīna pudelei pārdevējs piemet klāt korķu viļķi un divas glāzes kā dāvanu, beķerejā pārdevēja jau ir ielāgojusi, ka maize, uz kuru parādu ar pirkstu, ir jāiemet griezējaparātā, bet citā veikalā ļauj atnest trūkstošo liru nākamreiz. Tāpēc liela bija mana vilšanās, kad šodien pārdevējs, ieraugot mani kāpjam pār veikala slieksni, jau izņēma no stenda Marlboro Lights paciņu, bet man nācās nopūsties un palūgt citu, jo kopš 1. janvāra Marlboro maksā sasodīti dārgi!