trešdiena, 2010. gada 6. janvāris

Kafejnīcas

Man vienmēr ir patikušas kafejnīcas un beķerejas, un kūkotavas. Krietni labāk par bāriem un klubiem. Tā teikt, vienmēr labprātāk iemainīšu kokteili pret labi pagatavotu kafiju un bulciņu vai kūkas šķēli. Ja vēl kafiju papildina labs un pārdomāts interjers, tad esmu pavisam priecīga. Arī šeit mēģinu atrast vietas, kuru vide mani uzrunā. Apmeklējuma topa pirmo vietu ieņem Starbucks - tā kā neesmu ne turku, ne šķistošās kafijas cienītāja, meklēju vietu, kur var dabūt milzīgu kafijas tūtu. Un Starbucks ir īstā vieta - daudz, labi, salīdzinoši lēti, vienmēr laba mūzika un no terases var baudīt skatu uz jūru. Tomēr man patīk personiskākas vietas.

Nu, piemēram, mans pirmais un mīļākais atklājums Stambulā - Kybele. Uz to vietu kāru aci noskatījos jau pirmajos šīs pilsētas apmeklējumos. No ārpuses koša un traka un nedaudz atgādina gaisotni, kura valda Fontēna viesnīcās Liepājā. Laba kafija, gards vīns, griestos piekārtas turku retro lampiņas un fonā bieži skan džezs. Turklāt viņi piedāvā vidi dažādām gaumēm - vasarā var sēdēt jumta terasē, ucināties ar štata kaķīšiem, priecāties par krāsu sprādzieniem interjerā un malkot tēju, ko papildina ar ūdenspīpi, mazā šaurā tējotavā, kuras sienas noklātas grāmatu plauktiem. Ja sagribas ko svinīgāku, jāiet ar draudzenēm kafijot un kūkot iekštelpās - mīksti līkkājainie krēsli, jau pieminētās lampiņas, veldzējoša pustumsa un viesmīļi, kuri no tavām acīm nolasīs visas iespējamās vēlmes - gan esošās, gan neesošās. Te ir arī viesnīca, pēc bildēm spriežot pilnīgi manā gaumē :)

Vēl viena jauka vieta, kur pakūkot turku gaumē ir Carlul Ali Pasa (uzrakstīts pilnīgi nepareizi, bet turku alfabēta smalkumos nemaz negrasos ielauzties). Tā ir šīšotava un tējotava. Dzeram tēju no mazajām tējas glāzītēm. Pīpējam šišu un skatāmies uz turku jaunekļiem, vīriešiem un onkulīšiem. Man dikti patīk onkulīši, jo no viņiem strāvo miers un nesteidzība. Kad sapīpējamies šišu, varam ieiet blakus esošajā suvenīru veikalā un papriecāties par turku lampiņām. Par tām lampiņām ir diezgan smieklīgi - esam turkiem prasījuši, kur turku lampiņas var dabūt lētāk nekā grandbazārā. Un viņi kasa galvu un prasa, ko mēs domājam, sakot "turku lampiņas", vai lampas no Ikea? Dāāāāāā, nu jā, ar lampiņām ir tāpat kā ar citiem aiz matiem pievilktiem suvenīriem, turku lampiņas pērk tādi tūristi kā es, paši turki lieto Ikea lampas :)

Trešā jaukā vieta ir kafejnīca ar "daiļrunīgu" nosaukumu - Cafe&Shop. Ieejot iekšā rodas sajūta, ka esmu atnākusi ciemos pie kādas vecmāmiņas. Viņu dīvānkrēsliņš ļoti atgādina dīvānu, kurš piederēja manai omai. Arī veco milzīgo radioaparātu atceros no bērnības. Pie sienām franciska paskata bildītes, ir arī pa kādam man mīļajam krēslam un cakainam nieciņam. Lieliska vieta, kur papļāpāt, palasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Tas viss man vēl padomā. Un tur pasniedz brīnumgardu salep.

Stambulai veltītā interneta portālā uzzināju par vēl vienu vietu. Jauku kafejnīcu uz Istaklal ielas. Agrāk tā bijusi kafejnīca snobiņiem, bet krīzes dēļ īpašnieki nolaidušies no saviem augstumiem un ievērojami samazinājuši cenas. Pie griestiem karājas kristālīga lampa, uz sienām ir flīzīšu gleznojumi, interjers man atgādina teātra kafejnīcu. Pie viena galdiņa puišu bariņš notiesā hamburgerus, pie cita galda pārītis malko vīnu, tālāk vīrietis dzer čaju un raksta...man tīk domāt, ka romānu. Tur vienmēr ir pārpildīts, jo iepirkšanās mekā Istaklalā nav daudz vietu, kur var paēst lēti un smuki.

Tā lūk, tas "īsumā.

7 komentāri: