Vai es jau teicu, ka man dikti patīk Ortakoja? Ka pavisam, pavisam ļoti?
Iepatikās jau no pirmā brīža, taču visā savā dailē tā parādījās, kad aizvedu uz turieni Zajačku. Pelēks, drēgns rīts, mazām pilēm līņā lietutiņš, no Bosfora virmo aļģu un zivju aromāts un dzestrs vējiņš. Svarīgi piebilst, ka šis rīts bija darbdienas rīts, tāpēc Bosfora krastā nebija ne miņas no brīvdienās redzamās kņadas un pūļa. Krastmalā sastapām tikai pāris zvejniekus, kuri piečunčinājuši savas laiveles pie piestātnītes kasīja ausi, apmainījās dienas klačām un apskaužami ātri atšķetināja tīklus.
Zvejniekus krastmalā, protams, gaidīja kaķi. Bet kamēr vīrs barotājs nav izrāpies krastā, kāds dāsns onkulīts uzdāvāja minkām pa brokastu kumosiņam. Dažiem kaķiem te ir ļoti laba dzīve - ir izdevies izkarot tiesības gulēt uz mašīnu kapotiem, sildoties virs motora, rozā pidžamās tērptas turku tantes pa logu met tiem brangas vakariņas, nemaz nerunājot par to, ka ieteikumos Do as locals do ir īpaši piesacīts izvēlēties savu ieliņu un katru dienu iet barot tās kaķus Protams, labo kumosu un guļasvietu visiem kaķiem nepietiek. Gana daudz ir kaķu ar tik skumjām acīm, ka man gribētos viņus paņemt azotē, pusi adoptēt, bet otru pusi aizvest pie burvīgās latviešu Andželīnas Džolijas kaķu jomā (es par tevi, Val:).
Ortakojā parasti ir ļoti daudz baložu. Tā lai visiem mazajiem un lielajiem bērniem pietiek putnu, kurus barot ar sēkliņām. Otra vieta, kur baložu ir tikpat daudz, ir pie Jaunās mošejas un Garšvielu tirgus. Tur pat ir speciāli stendiņi, kuros tantes un onkuļi tirgo baložiem paredzēto pāŗtiku. Ortakojā no rīta baložus baroja mazs puisītis (aiz kadra pa kreisi) un maza meitenīte (aiz kadra pa labi), bet pa vidu kāds kungs diriģēja rīta cēlienu.
Protams, Ortakojas aura nebūtu tik īpaša, ja tur nebūtu mazās skaistās mošeja,s kurai fonā lielais , slavenais Bosfora tilts. Mošeja ir burvīga. Jau pirms paviesošanās iekšā zināju, ka tā ir manējā. mana īpašākā Stambulas mošeja. Tā ir tik gaiša, maiga un ēteriska! Tikai... ja lielajās un slavenajās mošejās kā tūriste jūtos pieciesta, tad šeit sajutos pilnīgi neiederīga un traucējoša. Ne es zināju, kur drīkst stāvēt, kur ne (šeit nav nožogotas teritorijas kā Zilajā mošejā), ne es sapratu, vai onkulis, kurš māja mums ar roku aicināja tuvāk vai dzina prom, labi, ka vismaz šalli ap galvu biju aptinusi kārtīgi. Uz šo vietu gribu iet vēl un vēl, tikai pirms tam jānoskaidro, kur drīkst stāvēt sieviete nemusulmane.
Un lampas! Manai omai viesistabā bija līdzīga. Bērnībā es to ciest nevarētu, jo lampas tīrīšana aizņēma veselu dienu. Tagad esmu izaugusi, un man tādas lampas ļoti patīk. Joprojām esmu par slinku, lai gribētu tādu mājās, taču izmantoju katru iespēju tādas un līdzīgas lampas apbrīnot.
Kaut kad došos uz turieni fotografēt šaurās un līkumainās ieliņas, kuras ved uz šķībām mājelēm, pieticīgākiem, bet tikpat jaukiem skatiem un kafūzīti, kur var pamieloties ar lielisku menemetu un saimnieks ne tikai neliek divām rīmām maksāt par izēsto maizes groziņu, bet smaidīdams atnes otru, lai būtu ko pamērcēt viņa sievas taisītajā olu un tomātu sacepunā.
Bildes - Ernestine un Zajačka, kuru ziepju traukos ir vienādi daudz mirušo pikseļu :)
Ortakojā parasti ir ļoti daudz baložu. Tā lai visiem mazajiem un lielajiem bērniem pietiek putnu, kurus barot ar sēkliņām. Otra vieta, kur baložu ir tikpat daudz, ir pie Jaunās mošejas un Garšvielu tirgus. Tur pat ir speciāli stendiņi, kuros tantes un onkuļi tirgo baložiem paredzēto pāŗtiku. Ortakojā no rīta baložus baroja mazs puisītis (aiz kadra pa kreisi) un maza meitenīte (aiz kadra pa labi), bet pa vidu kāds kungs diriģēja rīta cēlienu.
Protams, Ortakojas aura nebūtu tik īpaša, ja tur nebūtu mazās skaistās mošeja,s kurai fonā lielais , slavenais Bosfora tilts. Mošeja ir burvīga. Jau pirms paviesošanās iekšā zināju, ka tā ir manējā. mana īpašākā Stambulas mošeja. Tā ir tik gaiša, maiga un ēteriska! Tikai... ja lielajās un slavenajās mošejās kā tūriste jūtos pieciesta, tad šeit sajutos pilnīgi neiederīga un traucējoša. Ne es zināju, kur drīkst stāvēt, kur ne (šeit nav nožogotas teritorijas kā Zilajā mošejā), ne es sapratu, vai onkulis, kurš māja mums ar roku aicināja tuvāk vai dzina prom, labi, ka vismaz šalli ap galvu biju aptinusi kārtīgi. Uz šo vietu gribu iet vēl un vēl, tikai pirms tam jānoskaidro, kur drīkst stāvēt sieviete nemusulmane.
Un lampas! Manai omai viesistabā bija līdzīga. Bērnībā es to ciest nevarētu, jo lampas tīrīšana aizņēma veselu dienu. Tagad esmu izaugusi, un man tādas lampas ļoti patīk. Joprojām esmu par slinku, lai gribētu tādu mājās, taču izmantoju katru iespēju tādas un līdzīgas lampas apbrīnot.
Kaut kad došos uz turieni fotografēt šaurās un līkumainās ieliņas, kuras ved uz šķībām mājelēm, pieticīgākiem, bet tikpat jaukiem skatiem un kafūzīti, kur var pamieloties ar lielisku menemetu un saimnieks ne tikai neliek divām rīmām maksāt par izēsto maizes groziņu, bet smaidīdams atnes otru, lai būtu ko pamērcēt viņa sievas taisītajā olu un tomātu sacepunā.
Bildes - Ernestine un Zajačka, kuru ziepju traukos ir vienādi daudz mirušo pikseļu :)
Nu ved vien man viņus... Pārējie jau ir samierinājušies, ka nebūs "pirmie un vienīgie" :)
AtbildētDzēstVal.
28. decembris. Mīļš sveiciens īpašai lēdijai viņas īpašajos svētkos arī no abiem mums :)
AtbildētDzēst