Pamuks savā atmiņu grāmatā par Stambulu vairākkārt piemin Nişantaşı - rajonu, kurā uzaudzis. Tūristi to pat dēvējot par Orhan Pamuk's neighbourhood. Tā kā grāmatas noskaņa, manuprāt, bija pilna pelēkās krāsas, miglas, dūmu un pustumsas (taču ne negatīvā nozīmē), tādu arī iedomājos šo rajonu. Taču izrādās, ka tur izskatās tieši pretēji visām manām asociācijām. Apbruņojušies ar Inutas blogā lasīto un internetā atrasto informāciju devāmies izpētīt, kas tam Stambulas smalkākajam un bagātākajam rajonam vēderā.
Jau pie pirmās zīmes Nişantaşı virzienā apkārtne mainās, un pārdevēju piebļautā Stambula pārvēršas klusākā un izsmalcinātākā pilsētā.
Krāšņas kafejnīcas, skaisti tērpti viesmīļi sniegbaltos kreklos un melnos tauriņos, izcilu stāju un pievilcīgu smaidu. Šeit ir tā Eiropa, pēc kuras sirsnīgi ilgojos Stambulas dzīves sākumā. Šeit ir eiropeiskas mājas, eiropeiskas mašīnas, eiropeiskas smaržas, eiropeiski veikali, eiropeiski dzīvokļi un eiropeiski cilvēki, šeit turki ir izveidojuši īstu Eiropas modelīti. Šeit pārdevēji ir pašcieņas pilni, neviens neuzbāžas un aiz rokas nerauj iekšā veikalā.
Šeit bagātība sadzīvo ar pieklājīgu pieticību. Pie Louis Vuitton veikala sēž simitu tirgotājs, kuram pretī iekārtojies loterijas biļešu pārdevējs. Vīrietim vienā rokā LV maisiņš, otrā simits. Šeit suņi staigā tikai pavadās. Vienīgo bezsaimnieka suni pat nevar nosaukt par bezpajumtnieku, jo viņam, turpat uz ielas, ir sava būda. Šeit kaķu ir tik maz, ka teiktu, viņu šeit nav vispār.
Uz lielajām ielām neredzēju nevienu sievieti lakatā, toties pilnas ielas blondīnēm un gaišām brunetēm, visas kā vienas ģērbtas ļoti modīgi un no mugurpuses varētu viņas noturēt par parīzietēm, londonietēm vai berlīnietēm. Visriņķī lēdijas, kas eleganti nes brūno un melno krāsu, tumšas saulesbrilles un pamatīgas somas. Un kā nu ne, šis esot viens no nozīmīgākajiem iepirkšanās rajoniem. Visu svarīgo zīmolu veikali izkārtojušies lepnā rindā, skaists turks (vīrieši šajā rajonā ir krietni pievilcīgāki, nekā citur) lepni liek mākslīgās skujas pie Cartier veikala, ielas pilnas Ziemassvētku rotājumiem (khemmm, skaitā un izskatā krietni pārspēj Rīgas ikgadējo rotu svētkos). Lasīju, ka vasarā tūristes (un tūristi), atbraucot uz šejieni, varot noķert lielu pārsteigumu - ja citās pilsētas daļās tomēr skaitās pieklājīgi neģērbties pārlieku atkailināti (neviens jau uz tikumības policiju neved, taču uzkrītošie skatieni ir ļoti nogurdinoši), tad šeit varot vērot iespaidīgu vietējo kājiņu un vēderiņu parādi. Bet tagad ir ziema, un visi tinas šallēs un mēteļos. Mans dienas prieks bija sieviete, kas no galvas līdz kājām ģērbusies zaļā (Deičīt, tev noteikti patiktu) - tik skaisti saskaņotus toņus es šeit Stambulā vēl nebiju redzējusi. Un vīrietis burvīgā vilnas mētelī ar skaistu šalli ap kaklu (atpūta acīm no Kadikojas džeku iecienītajiem Repšes stila uzvalkiem un svītrainajiem krekliem vai arī pusmastā nolaistajām hiphopa biksēm un uzkasītajiem matiem)! Vienvārdsakot, fashiontastic (nočiepu Mango reklāmvārdu).
Protams, ir arī kontrasti. Uz kādas ielas savu preci zirga ratos izlicis augļu tirgotājs (hmmmm, pirmais zirgs, ko redzu Stambulā), viņam garām traucas takši un jaguāri.
Kādā šķērsielā uz ielas satupuši vienkārši remontstrādnieki un remonstrādnieces un dzer tēju. Ubadziņš bez kājām lūdz naudiņu. Dziļākās šķērsielās savus ratus stumj metāla savācēji.
Taču atliek paspert pāris soļus mašīnu rūkoņas virzienā, un mēs atgriežamies turku Eiropā.
Ielas pilnas kafejnīcām, beķerejām. Un kanēļa un cepta cukura smarža! Mani ļoti iekārdināja Cafe de Paris, kas atradās cakainā mājā, kura iespiesta starp divām bloķēnēm (augšējā bilde), taču nolēmām, ka būtu dumji maksāt bargu naudu par to, lai Stambulā pasēdētu Parīzes kafejnīcā. Šādas tādas Parīzes noskaņas gan es dabūju. Divas no pastaigu ielām bija kā pa taisno no Parīzes izrautas un, laimīgā kārtā, parīziskie bomži un neglītie pagrabstāvu veikali netika teleportēti līdzi uz Stambulu, tāpēc skats bija teju labāks kā oriģinālā. Starp citu kafejnīcas šajā rajonā izskatās ļoti franciskas, dažām pat pie ieejas plāksnes rakstīts teksts franču, ne turku vai angļu valodā. Un, protams, tās sauc par brasserie, nevis kaut kādas cafe. Interesanti, ka šajā rajonā redzēju ļoti maz ārzemnieku, tātad šī Eiropa ir domāta pašiem turkiem.
Lasīju, ka šeit norisinās Orhana Pamuka jaunā romāna The Museum of Innocence darbība. Rakstnieka kungs nākamgad plānojot šepat atvērt Nevainības muzeju, kā veltījumu lietām, kas viņam sniegušas iedvesmu grāmatas rakstīšanas laikā. Romānam ir 87 (vai 83) nodaļas, un muzejā būs tikpat lietu - pa vienai no katras nodaļas. Biļete uz muzeju būšot iedrukāta grāmatas eksemplārā. Ļoti ceru, ka nākamgad Pamuka kungam nozīmē janvāra sākumu, tiešām gribētos redzēt šādu izstādi. Pirms tam gan jāizlasa Snow.
Man patīk, ka Stambulai ir tik daudz seju. Šajā pilsētā tiešām ir viss. Vajag tikai zināt, ko gribi, un pēc tam uzzināt, kur meklēt.
Krāšņas kafejnīcas, skaisti tērpti viesmīļi sniegbaltos kreklos un melnos tauriņos, izcilu stāju un pievilcīgu smaidu. Šeit ir tā Eiropa, pēc kuras sirsnīgi ilgojos Stambulas dzīves sākumā. Šeit ir eiropeiskas mājas, eiropeiskas mašīnas, eiropeiskas smaržas, eiropeiski veikali, eiropeiski dzīvokļi un eiropeiski cilvēki, šeit turki ir izveidojuši īstu Eiropas modelīti. Šeit pārdevēji ir pašcieņas pilni, neviens neuzbāžas un aiz rokas nerauj iekšā veikalā.
Šeit bagātība sadzīvo ar pieklājīgu pieticību. Pie Louis Vuitton veikala sēž simitu tirgotājs, kuram pretī iekārtojies loterijas biļešu pārdevējs. Vīrietim vienā rokā LV maisiņš, otrā simits. Šeit suņi staigā tikai pavadās. Vienīgo bezsaimnieka suni pat nevar nosaukt par bezpajumtnieku, jo viņam, turpat uz ielas, ir sava būda. Šeit kaķu ir tik maz, ka teiktu, viņu šeit nav vispār.
Uz lielajām ielām neredzēju nevienu sievieti lakatā, toties pilnas ielas blondīnēm un gaišām brunetēm, visas kā vienas ģērbtas ļoti modīgi un no mugurpuses varētu viņas noturēt par parīzietēm, londonietēm vai berlīnietēm. Visriņķī lēdijas, kas eleganti nes brūno un melno krāsu, tumšas saulesbrilles un pamatīgas somas. Un kā nu ne, šis esot viens no nozīmīgākajiem iepirkšanās rajoniem. Visu svarīgo zīmolu veikali izkārtojušies lepnā rindā, skaists turks (vīrieši šajā rajonā ir krietni pievilcīgāki, nekā citur) lepni liek mākslīgās skujas pie Cartier veikala, ielas pilnas Ziemassvētku rotājumiem (khemmm, skaitā un izskatā krietni pārspēj Rīgas ikgadējo rotu svētkos). Lasīju, ka vasarā tūristes (un tūristi), atbraucot uz šejieni, varot noķert lielu pārsteigumu - ja citās pilsētas daļās tomēr skaitās pieklājīgi neģērbties pārlieku atkailināti (neviens jau uz tikumības policiju neved, taču uzkrītošie skatieni ir ļoti nogurdinoši), tad šeit varot vērot iespaidīgu vietējo kājiņu un vēderiņu parādi. Bet tagad ir ziema, un visi tinas šallēs un mēteļos. Mans dienas prieks bija sieviete, kas no galvas līdz kājām ģērbusies zaļā (Deičīt, tev noteikti patiktu) - tik skaisti saskaņotus toņus es šeit Stambulā vēl nebiju redzējusi. Un vīrietis burvīgā vilnas mētelī ar skaistu šalli ap kaklu (atpūta acīm no Kadikojas džeku iecienītajiem Repšes stila uzvalkiem un svītrainajiem krekliem vai arī pusmastā nolaistajām hiphopa biksēm un uzkasītajiem matiem)! Vienvārdsakot, fashiontastic (nočiepu Mango reklāmvārdu).
Protams, ir arī kontrasti. Uz kādas ielas savu preci zirga ratos izlicis augļu tirgotājs (hmmmm, pirmais zirgs, ko redzu Stambulā), viņam garām traucas takši un jaguāri.
Kādā šķērsielā uz ielas satupuši vienkārši remontstrādnieki un remonstrādnieces un dzer tēju. Ubadziņš bez kājām lūdz naudiņu. Dziļākās šķērsielās savus ratus stumj metāla savācēji.
Taču atliek paspert pāris soļus mašīnu rūkoņas virzienā, un mēs atgriežamies turku Eiropā.
Ielas pilnas kafejnīcām, beķerejām. Un kanēļa un cepta cukura smarža! Mani ļoti iekārdināja Cafe de Paris, kas atradās cakainā mājā, kura iespiesta starp divām bloķēnēm (augšējā bilde), taču nolēmām, ka būtu dumji maksāt bargu naudu par to, lai Stambulā pasēdētu Parīzes kafejnīcā. Šādas tādas Parīzes noskaņas gan es dabūju. Divas no pastaigu ielām bija kā pa taisno no Parīzes izrautas un, laimīgā kārtā, parīziskie bomži un neglītie pagrabstāvu veikali netika teleportēti līdzi uz Stambulu, tāpēc skats bija teju labāks kā oriģinālā. Starp citu kafejnīcas šajā rajonā izskatās ļoti franciskas, dažām pat pie ieejas plāksnes rakstīts teksts franču, ne turku vai angļu valodā. Un, protams, tās sauc par brasserie, nevis kaut kādas cafe. Interesanti, ka šajā rajonā redzēju ļoti maz ārzemnieku, tātad šī Eiropa ir domāta pašiem turkiem.
Lasīju, ka šeit norisinās Orhana Pamuka jaunā romāna The Museum of Innocence darbība. Rakstnieka kungs nākamgad plānojot šepat atvērt Nevainības muzeju, kā veltījumu lietām, kas viņam sniegušas iedvesmu grāmatas rakstīšanas laikā. Romānam ir 87 (vai 83) nodaļas, un muzejā būs tikpat lietu - pa vienai no katras nodaļas. Biļete uz muzeju būšot iedrukāta grāmatas eksemplārā. Ļoti ceru, ka nākamgad Pamuka kungam nozīmē janvāra sākumu, tiešām gribētos redzēt šādu izstādi. Pirms tam gan jāizlasa Snow.
Man patīk, ka Stambulai ir tik daudz seju. Šajā pilsētā tiešām ir viss. Vajag tikai zināt, ko gribi, un pēc tam uzzināt, kur meklēt.
Par ledijam, kas eleganti neesaa bruuno un melno, saulesbrilles un iepirkumu maisinus - loti labi sacits, nudien tiesa. Un viriesu gaumigo apgerbu es ari ieveroju uz stura stavot, jaa. Un par eiropeiskumu preciizi, kad pietrukst, var doties tur pasmelties, kopa ar salavechiem un skujam.
AtbildētDzēst