Ortakoy

Ortakoja, tāpat kā Bešiktas un Arnavutkoja ir nesens un skaists atklājums. Arī šis rajons ir krietni mierīgāks par Sultanahmetu un Taksimu, rāmāks un gleznaināks. Un kā nu ne, ja atrodas pie paša lieliskā Bosfora un tā maliņā gozējas skaista jo skaista mošeja. Iekšā vēl neesmu bijusi, taču to noteikti izdarīšu, man ir aizdomas, ka man tur ļoti patiks.

Ortakojā tirgo arī lietotas grāmatas. Gan turku, gan angļu valodā. Pilnīgi žēl palika par to, ka Pamuka Snow jau dabūju no Agneses, jo šeit tas maksā nieka piecas liras. Lai gan.... labi vien ir, man jau tagad ir skaidrs, ka pārvākšanās atpakaļ uz mājām būs ļoti smags process (burtiskā nozīmē). Ja grāmatas neuzrunā, var aprunāties ar kaķi Intelektuāli, kaķi Paklāju veikala iemītnieku, kaķi Kebabonkuļa hipnotizētāju vai vienkārši kaķi Bosfora ainavas baudītāju.

Māris priecājas par to, ka te ir ļoti daudz Alfonso jeb Alfa Romeo, bet es metu acis uz fifīgajām vabolītēm. Ar tām ir pilnas ielas, un tik plašu krāsu izvēli nekur citur neesmu manījusi. Šī ir mana favorīte. Tā krāsa....ak, nu pati pilnība!

Turkish Airlines ir uztaisījuši, manuprāt, ļoti jauku reklāmu - garu žogu ar vispasaules pilsētu toŗnu bildēm. Smējām, ka šejienes tirgoņiem nemaz nav jāprasa, no kurienes tūrists atbraucis, vajag tik paskatīties, pie kura torņa nobildējas. Rīga šoreiz izceļas, tornītis gan tāds mīlīgi maziņš, taču uzlikts uz durtiņām, un pie tā ir elektrības slēdzis :)

Nezinu, kā citās dienās, bet sestdienas rītā Ortakoja ir pilna ar vietējiem ļaudīm, kuri sēž kafejnīcās, uz soliņiem vai vienkārši stāv pie Bosfora, priecīgi čalo un bauda ainavu. Ir jau arī ko baudīt - daiļais Bosfora šaurums (ja man būtu dzejdares talants, es uzrakstītu poēmu par šo brīnumu), gaišā mošeja un Bosfora tilts aiz tās. Nu, ja nedrīkstam kāpt uz tilta (pašnāvnieku dēļ), tad palīdīsim zem tā un palūkosimies uz māju - Āzijas - pusi.

Arī vakarā te ir tikpat skaisti kā dienā. Mirgo Bosfora lampiņas, kas šajā gadalaikā atgādina par Ziemassvētkiem, spīd izgaismotā mošeja, no kafejnīcām skan priecīga mūzika un vietējie kūpina savu vakara pīpīti.

Foto (c) Māris Kūlis