Arnavutköy

Arnavutköy ir burvīgs rajons, ko mums ierādīja jaukā tautiete Inuta. Nebiju domājusi, ka šajā milzpilsētā ir atrodama arī kāda klusa un mierīga vieta, kur mašīnu salīdzinoši maz, kur cilvēku tikai tik, cik Rīgā uz ielām, kur Bosfors ir teju ar roku aizsniedzams un kur ir tik ļoti, ļoti skaisti. Šī vieta man nedaudz atgādina ciematiņus pie Itālijas Komo ezera, atsauc atmiņā arī Prinča salas, kas ir Stambulas klusā paradīze jūrā. Tāds jauks pilsētas un ārpilsētas mikslis.

Pa ceļam uz Arnavutköy atrodas Bebek, tur parciņā var satikt zosis un cilvēkus, kam tīk tās fotografēt.

Turpat Bosforā šūpojas mazas, mīlīgas laiviņas.


Ejot tālāk, var ieraudzīt, ka saulītē gozējas ne tikai zosis, laivas un cilvēki, bet arī Ferrari.



Tālāk gaida rindā sakārtotas sapņu mājas - viena par otru cakaināka un skaistāka.

Kad pēc mājas detaļu pētīšanas sareibst galva no smukuma, kakla staipīšanas un pārmērīga vēlmju daudzuma, jāielien palmas radītajā pavēnī atvēsināties un jāskatās uz mūsu pašu ēnām un makšķerniekiem.

Un makšķerniecēm.

Jāuzsmaida burvīgam sunim, kurš dzīvo uz jahtas un sparīgi šūpina asti šurpu turpu, turpu šurpu.

Jāuzmet kāra acs vēl vienai sapņu māju rindai.

Jāpiesēž uz soliņa, jāizstiepj kājas un jāšūpina tās Frenka Sinatras ritmos, kas skan no tuvējās kafejnīcas, jāpaveras debesīs, kurās nav ne mākonīša, jāuzsmaida saulītei, jāpapriecājas par smalkajām jahtām, smukajām laivām, kārtīgi jānopēta šanelēs, dolčēs gabanās un burberijos tērptie smalkie ļauži un jāpabīda lūpu kaktiņi uz augšu par to, ka ir tik skaisti, silti, labi un ka šobrīd esmu šeit.

Atpakaļceļš pagāja laipojot pa šaurām ieliņām, kairinot kuņģi ar pārtikas smaržām, spiežoties pārpildītā autobusā, našķojoties ar gardajām vafelēm un kā kungiem sēžot luksus prāmī, kurš no Bešiktas kursē uz mūsmājām. Ā, un, protams, dzerot tēju. Es tur noteikti atgriezīšos vēlreiz.

Foto (c) Māris Kūlis (lai nebojātu sava Meistara slavu, atzīšos, ka pleķaino bilžu autore esmu es:)