Par suņiem

Jau daudzkārt esmu minējusi, ka šeit ir daudz, daudz suņu. Nu ļoti daudz. Eiropas pusē vēl nav tik traki, bet Āzijā ielas ir pilnas ar šiem jaukajiem četrkājiem. Vairums no viņiem ir bezpajumtnieki. Pamuks rakstīja, ka jau sensenos laikos (nu, pirms kādiem pārdesmit gadiem) Stambulas varenie ierēdņi esot mēģinājuši klaiņojošos suņus iznīdēt. Galu galā, nav jau smuki, ka tādu kranču bari pa ielām skraida. Suņi esot iemidzināti, vesti prom, apstrādāti arī nežēlīgākos veidos, bet nesekmīgi. Viņi bija, ir un droši vien, ka būs vēl ilgi. Un man patīk. Man vienmēr ir bijis bail no lieliem suņiem, bet šeit no tām bailēm esmu tikusi vaļā, pretējā gadījumā vispār pa ielām staigāt nevarētu, turklāt viņi ir tik mīļi un skaisti!
Šis te ir Stambulas Āzijas puses sargs Modas pludmalē.

Suņi kā jau suņi mīl cilvēkus. Un sirsnīgi noklausās vīru sestdienas rīta sarunas parka tējnīcā.

Klaiņojošajiem suņiem tāpat kā kaķiem patīk gulēt. To viņi dara, kad neklaiņo. Ja tā padomā, nemaz tik bieži viņi arī neklaiņo. Šo kadru noķēru Fenerbahčes parciņā. Tā kā zinām, ka četrkājainie draugi šeit lielākoties ir ļoti mīļi un uz pozēšanu atsaucīgi, droši gājām tuvāk, lai nobildētu tos tuvplānā. Vai, kā nevajadzēja tā darīt. Visi seši momentā bija augšā un, dusmīgi rejot, metās uz mūsu pusi. Paldies viņu saimniekam, kurš ar vienu vārdu viņus atsauca atpakaļ pie sevis. Fūūūū! Bet mācība rokā, nekad vairs neatļaušos traucēt suņa kunga miegu.

Lielākoties šeit sastopami šāda izskata sunīši. Atšķirībā no kaķiem viņu kažokos nemana krāsu kompozīcijas, pārejas un sprādzienus. Manuprāt, viņi vizuāli ļoti piestāv ielām, kokiem un kritušajām lapām.


Eiropas pusē suņi lielākoties gulšņā pie veikaliem, un kā nu ne - suns un kaķis ir labs pievilinātājs. Papriecājies par sunīti, paglaudi viņu, piecelies, ieraugi, ka tavā virzienā jau nāk smaidīgs turku lampiņu veikala saimnieks, sirsnīgi apjautājas par to, no kurienes esi, kā tev patīk Stambula, vai vēlies tēju un pāris minūšu laikā nopārdod tev lampiņu.


Šeit man nav ko piebilst. Lai paklājs un suns runā manā vietā.

Arī Prinča salā Bujukadā suņu ir daudz. Katrs apmeklētājs tiek pie sava draudziņa un pavadoņa, kurš paklausīgi staigā līdzi, pagaida, kamēr nofotografē, skrien pa priekšu un rāda labāko ceļu, un skatās virsū nu tiiiiiik lūdzošām acīm, ka sirds lūst.

Man gribētos domāt, ka šie suņi pieder pļāpājošajām tantēm. Kamēr saimnieces izklačojas, viņi draudzīgi pagulšņā.

Šis suns ir viens no laimīgākajiem šeit redzētajiem. Un kā nu ne, viņam ir saimnieki, turklāt nevis šādi tādi, bet smalkas jahtas īpašnieki, kuri mitinās Arnavutkojā. Viņš ir viens no diviem sunīšiem, kurus šeit esmu redzējusi luncinām asti.

Šajā kolekcijā pietrūkst divu bilžu - baltā, pūkainā un dzīvespriecīgā čau-čau un kranča parastā krustojuma, kurš priecīgi izbāž galvu pa logu tikai tajās reizēs, kad man nav līdzi fotoaparāta, un brūna ielu suņa parastā, kurš dzīvo pie Starbucks, un reiz mīlīgi jo mīlīgi iekārtojās man pie kājām un sirsnīgi apķēra manu pēdu. Mana no bailēm (par to, ka man tūlīt kāju nokodīs) trīcošā sirds lēnām un pamazām tika atkausēta un piepildījās ar mīļumu. Arī toreiz fotoaparāta nebija.

P.S. Ne pa tēmu, bet ļoti svarīgi - Māris teica, ka man obligāti jāieraksta, ka viņš man šodien uztaisīja brokastis. Starp citu, nevis šādas tādas, bet ļoti jaukas - viss virtuves galdiņš bija nosēts ar sviestmaizītēm, siera un olu šķēlītēm un tomātiem. Ņamņam, paldies :)