Jau kopš bērnības Ziemassvētku rītā man vienmēr ir bijis īpaši viegli pamosties. Laikam joprojām ir maza sajūtiņa, ka šajā dienā notiek brīnumi un ir bail tos nogulēt. Tā nu agri un priecīgi sagaidīju siltākos Ziemassvētkus savā dzīvē - +16 grādi, tiesa, es tos labprāt uz brīdi samainītu pret mazu gabaliņu apsnigušas egles, sniegavīra un eņģeļspārniņiem sniegā. Taču tā kā mums te ir saule, palmas un citi brīnumi, nolēmām pamieloties ar svētku brokastīm visziemassvētciskākajā Modas stūrī - vafeļnīcā Kemal Usta - tur ir liela skaista egle, trīs salaveču figūras un mazas zelta diskobumbiņas, kas sakārtas kokos. Un, pats galvenais, tur ir fantastiskas vafeles. Kraukšķīgas, tomēr mīkstas, biezas, bet ne pārāk, saldas, taču ne šķebinošas. Arī pildījumi ir mans našķumīles sapņa piepildījums! Ar tiem var izvērsties tā ka prieks, man bija tumšās šokolādes, apelsīnu sukāžu, konservētu ķiršu un žāvētu (?) kivi noskaņojums, ko izdekorē ar mandeļu skaidiņām, mmmmm....
Pēc tam devāmies iepirkt augļus vakara pasākumam (vakarā bija ieplānota Ziemassvētku atzīmēšana starptautiskā kompānijā, kas izvērtās par wild party, no kurās aizlaidāmies...uz baznīcu). Uztaisījām tabulu, kur sarakstījām veikalus, augļus un veicām tirgus izpēti. Tiesa, varējām to nedarīt, jo sākotnējās aizdomas apstiprinājās - Sok un Tanzas uzvar visās kategorijās.
Vakarā pielīmējām viesistabu pilnu ar Ziemsvētku lampiņām (nekad, nekad, nekad Ziemassvētkos tik daudz lampiņu nebija bijis) un pļāpājām par šo un to ar šo un to. Internacionālisms šai vakarā gāja uz urrā - izrunājāmies ar turku-azerbaidžāni krievu valodā, klausījāmies zviedru, holandiešu, turku, krievu un, protams, angļu mēlē. Un sagurām no burziņa mīļas pasēdēšanas vietā, tāpēc priecīgi pievienojāmies Rezam (iedomājieties, viņš mums uzdāvināja Ziemassvētku dāvanas, lai gan pats šos svētkus nesvin!) ceļā uz pusnakts misi Taksimā. Tas bija skaisti - skaista un krāšņa gājēju acīm apslēpta baznīciņa, kurā eņģeļu balsīs dzied rekviēmus. Dīvaini, šai vakarā, izmantojot iespēju parunāt krievu valodā, sajutos tuvāk mājām. Bet ieejot baznīcas pagalmā, jutos gandrīz kā mājās, jo zināju, ka tejuvisiem sanākušajiem dažādo tautu pārstāvjiem šī diena un nakts kaut ko nozīmē, ka arī viņi šos svētkus svin.
Diena bija pilna ar dažnedažādu mūziku - no Ziemassvētku dziesmām latviešu un angļu valodā, un garīgajiem dziedājumiem latīniski, līdz r&b viesistabā un kurdu tautas mūzikai taksometrā. Interesanti jau, bet, manuprāt, šādā dienā nekas nav labāks par "Uzsniga sniedziņš balts".
Centāmies kā mācējām, lai noķertu šos svētkus arī Stambulā, tomēr laikam jau jāpadodas. Bijām domājuši, ka šovakar taisīsim privātās svētku vakariņas, bet This is Turkey - mums tieši šodien atslēdza gāzi, jo nav apmaksāts rēķins, kurš tā arī nav parādījies mūsu pastkastē. Nu neko, bāžam vistiņu ledusskapī, liekam mandeles skapī un ... ejam ēst kebabus, bet rīt vai parīt čāpojam uz hamamu :)
Man šie vienmēr ir bijuši ģimenes svētki, un tagad zinu, ka bez ģimenes nekas nesanāk. Taču risinājumus var atvērt vienmēr - saņemot bilžu kaudzi ar māju eglītēm, mīļo Mio ntajās pozās un vecākiem un māsu pie eglītes ar dāvanām rokā, sajutos ļoti silti un labi. Turklāt tētīša bilde Gabeles stilā, kurā viņš stopē uz Stambulu, ir viena no skaistākajām dāvanām ever.
Lai silti, sniegaini un priecīgi!
Pēc tam devāmies iepirkt augļus vakara pasākumam (vakarā bija ieplānota Ziemassvētku atzīmēšana starptautiskā kompānijā, kas izvērtās par wild party, no kurās aizlaidāmies...uz baznīcu). Uztaisījām tabulu, kur sarakstījām veikalus, augļus un veicām tirgus izpēti. Tiesa, varējām to nedarīt, jo sākotnējās aizdomas apstiprinājās - Sok un Tanzas uzvar visās kategorijās.
Vakarā pielīmējām viesistabu pilnu ar Ziemsvētku lampiņām (nekad, nekad, nekad Ziemassvētkos tik daudz lampiņu nebija bijis) un pļāpājām par šo un to ar šo un to. Internacionālisms šai vakarā gāja uz urrā - izrunājāmies ar turku-azerbaidžāni krievu valodā, klausījāmies zviedru, holandiešu, turku, krievu un, protams, angļu mēlē. Un sagurām no burziņa mīļas pasēdēšanas vietā, tāpēc priecīgi pievienojāmies Rezam (iedomājieties, viņš mums uzdāvināja Ziemassvētku dāvanas, lai gan pats šos svētkus nesvin!) ceļā uz pusnakts misi Taksimā. Tas bija skaisti - skaista un krāšņa gājēju acīm apslēpta baznīciņa, kurā eņģeļu balsīs dzied rekviēmus. Dīvaini, šai vakarā, izmantojot iespēju parunāt krievu valodā, sajutos tuvāk mājām. Bet ieejot baznīcas pagalmā, jutos gandrīz kā mājās, jo zināju, ka tejuvisiem sanākušajiem dažādo tautu pārstāvjiem šī diena un nakts kaut ko nozīmē, ka arī viņi šos svētkus svin.
Diena bija pilna ar dažnedažādu mūziku - no Ziemassvētku dziesmām latviešu un angļu valodā, un garīgajiem dziedājumiem latīniski, līdz r&b viesistabā un kurdu tautas mūzikai taksometrā. Interesanti jau, bet, manuprāt, šādā dienā nekas nav labāks par "Uzsniga sniedziņš balts".
Centāmies kā mācējām, lai noķertu šos svētkus arī Stambulā, tomēr laikam jau jāpadodas. Bijām domājuši, ka šovakar taisīsim privātās svētku vakariņas, bet This is Turkey - mums tieši šodien atslēdza gāzi, jo nav apmaksāts rēķins, kurš tā arī nav parādījies mūsu pastkastē. Nu neko, bāžam vistiņu ledusskapī, liekam mandeles skapī un ... ejam ēst kebabus, bet rīt vai parīt čāpojam uz hamamu :)
Man šie vienmēr ir bijuši ģimenes svētki, un tagad zinu, ka bez ģimenes nekas nesanāk. Taču risinājumus var atvērt vienmēr - saņemot bilžu kaudzi ar māju eglītēm, mīļo Mio ntajās pozās un vecākiem un māsu pie eglītes ar dāvanām rokā, sajutos ļoti silti un labi. Turklāt tētīša bilde Gabeles stilā, kurā viņš stopē uz Stambulu, ir viena no skaistākajām dāvanām ever.
Lai silti, sniegaini un priecīgi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru