Ikdiena

Pēdējās dienas pavadu domājot par trim tēmām.

Visdegošākā - Ziemassvētku maltīte. Ko lai ceļ galdā, ja Stambulā nevar dabūt zirņus, speķi, sutinātus kāpostus, ja mums nav plīts, kurā cept piparkūkas, speķa pīrādziņus un ābolu plātsmaizi un ja pirmoreiz neesmu kopā ar mammu un omu, kuras ir Ziemassvētku maltītes uzbūrējas un kurām līdz šim esmu palīdzējusi vien kaut ko sagriežot, apmaisot un galvenokārt pa kluso pagaršojot? Supersieviete Val' ieteica hurmas un ābolu salātus (nosaukums vien jau siekalas mutē satecina), tie mums te uz katra stūra dabonami, tik nezinu, kā lai iepriekš nepagaršojot, atšķir gardo hurmu no sīvās hurmas. Viņa solījās arī padalīties ar kādu cepamas vai vārāmas gaļas recepti, ņammīīī, tad jau laikam tomēr nebūs jāēd kebabi :)

Mazāk degošā - tulkojums. Biju paņēmusi lielāko tulkojumpauzi ever. Tagad vēl labāk zinu, ka tādas ir ļoti vajadzīgas, jo tulkošana man beidzot sagādā prieku, nevis riebumu. Vēl tikai jāizdomā, kā vienmērīgi sadalīt laiku starp tulkošanu, pērļošanu un puķošanu.

Spoži degošā - es un citi. Prātoju par dzīves gada bilanci, pamazām stiķēju kopā nākamā gada višlisti un domās kārtoju nenokārtotos rēķinus. Un visu laiku zelēju domu par aizķeršanos Stambulā līdz tulpju ziedēšanas laikam. Būtu forši, ja Tungatanga man uzdāvinātu Ziemassvētkos vīzas pagarinājumu un maisiņu ar eiro, lai varētu atļauties pāris reizes aizlidot uz mājām samīļot mīļos un svarīgos.

Tā kā klaiņot pa Stambulu šobrīd nav laika, vislabprātāk tupu Starbucks, tur ir labāka gaisma, siltāks, skan burvīga Ziemassvētku mūzika, internets skrien, nevis aizelsies velkas, pie ieejas burzās mīļi suņi un pīppauzē var līdz apnikumam (tas gan nav īsti iespējams) skatīties uz Marmorjūru.