Grāmatas

Nebūtu domājusi, ka kādreiz nonākšu tik tālu, bet tā nu reiz ir. Grāmatu nelasīšana ir kļuvusi nekontrolējama, un tā turpināties nedrīkst. Tā kā abi esam lieli slaisti, vienojāmies par stingriem noteikumiem. Turpmāk ik dienu vismaz vienu stundu pavadīsim grāmatu varā. Un, lai sevi motivētu, izdomājām lielisku sodu un tikpat lielisku balvu. Ja piecas dienas pēc kārtas, tiks paņemta rokā grāmata un tā tur paliks vismaz stundu, tad es būšu nopelnījusi Ozsut kūku, bet Māris grillētu vistiņu vai līdzīgu viņu kārdinošu našķi (gan jau ka tas beigsies ar vītinātu šķiņķi), bet, ja kādu reizi kāds no mums noslinkos, sods būs bargs - jāmazgā grīda vai zviedru netīro trauku kaudze (milzīga!). Nu jā un pēc slinkošanas dienu skaitīšana, protams, sāksies no jauna.

Šeit, Stambulā, lasu turku rakstnieku darbus. Pirmā grāmata, ko te izlasīju ir Orhana Pamuka bērnības un jaunības atmiņas par dzīvi Stambulā. Dikti jauka un interesanta, taču viena lieta mani ļoti samulsināja. Viņš ļoti bieži piemin huzun - turku kolektīvo melanholiju par diženās Konstantinopoles zaudēto varenību un skaistumu. Hmmmm, jau vairākkārt esmu rakstījusi, ka neko tādu šeit nemanu, bet es jau tomēr esmu iebraucēja un turku dvēselē ielūkoties nevaru. Un tomēr, Pamuka iemīļotais huzun man rada pārdomas par citu jautājumu, uz kuru uzvedināja grāmata Bastard of Istanbul, kurā plaši un neaizplīvuroti aplūkots jautājums par armēņu tautas sāpīgo vēsturi. No vienas puses, turki skumst par aizgājušo laiku varenību un lepojas ar savas tautas kultūras mantojumu, bet no otras puses, pilnībā noliedz Turcijas Republikas sakaru ar genocīdu pret armēņiem, sakot, ka tai laikā Turcijas valsts vēl nepastāvēja, līdz ar to viņi nevienam nav atvainošanos parādā. Taču laikam jau šis jautājums jāpatur pie sevis. Neesot tā labākā tēma sarunai. Augšminētās grāmatas autore par sava darba saturu dabūja aizstāvēties tiesā, un knapi izspruka no ieslodzījuma.

Tagad man pie gultas stāv Pamuka Snow. Pēc pirmajām četrdesmit lappusēm šķiet, ka tā ir par reliģisko fanātismu. Turcijas pierobežas pilsētā trīs nedēļu laikā pašnāvību izdara sešas meitenes. Visas kā viena bija kārtīgas, tikumīgas musulmanes, kuras padzina no skolas, jo stājās spēkā noteikums, ka sievietes izglītības iestādēs nedrīkst nēsāt lakatu. Palasot pāris rindkopas par šo meiteņu dzīvi, mans svētdienas feminisms manī uzmeta tādu salto, ka tik turies! Labi, ka piedzimu tur, kur piedzimu.